Rakstnieka Andreja Upīša dzīvesvietas

Maršruts pa A. Upīša dzīves vietām

 upisa_dzives_vietas

 

 

 

 

/Apraksta pamatā izmantots paša Andreja Upīša sastādītais rakstu krājums „Rīta cēliens”, izdots 1923.gadā izdevēju sabiedrībā D.Zeltiņš un A.Golts./

upisa_dzives_vietas 1

 

 

 

 

Kalniņi 2013.gadā

1. Kalniņi (1877-1882)

Esmu dzimis Skrīveru pagasta Kalniņos 1877.gada 4.decembrī (22.novembrī) kā savu vecāku otrais dēls. Mans tēvs bija viens no abiem rentniekiem minētajās mājās uz augsta, apauguša upes krasta, pie tā saucamā Braslas tilta.

Kalniņus atceros kā vienu no savām visskaistākajām dzīves vietām. Īpaši man prātā nāk tumšais Jaunais mežs, kas turpat netālu aiz upes toreiz šķita šalcot pavisam citādi, nekā tagad meži šalc. Atminos, ka Kalniņos sāku mācīties lasīt. Vispāri gan no pirmās bērnības laikiem, tā līdz sestajam, septītajam mūža gadam man palikušas tikai nedaudzas un miglainas atceres.

Tēvam piederēja neliels sirms zirģelis, pāris govju un daži sīkāki lopi.

Mana visvecākā atmiņa sniedzas tajos laikos, kad vēl staigāju parķa bruncīšos un pa klēts priekšā sagāztiem linu kūļiem kāpelēdams iekritu dubļos. Kā miglā palicis gadījums, kad tēvam un mātei laukā vezumu taisot, biju palīdis mūsu sirmītim zem vēdera, aptaustīt melno kārpu kājā, un dabūjis spēcīgu belzienu. Pakava piemiņas zīmi ilgi nēsāju uz krūtīm. Otrā zīme man vēl šodien glabājas virs kreisās acs. Tā no tēva dāvātās taurītes, kurai no gultas uzkritis virsū.

upisa_dzives_vietas 2

 

 

 

 

Jaunpuntūži 2013.gadā

2. Meža-Puntūži/Jaunpuntūži (1883-1884)

1884.gada Jurģos no Kalniņiem aizgājām par pusgraudniekiem uz tā paša Skrīveru pagasta Mežapuntūžiem. Šī mazmāja bija celta uz Jaunveģu māju zemes, un saimnieks Jānis Lūks, Skrīveru pagastvecākais, iznāca mums attālāks radinieks. Visa šī radniecība mums sagādāja tikai liekas, līgumā neparedzētas klaušas un pakalpojumus, no kuriem otrais pusgraudnieks bija svabads. Atkal dzīvojām divas ģimenes vienā istabā, lai gan lielākā nekā Kalniņos.

No Puntūžu dzīves kā sapnī man vēl paplaiksnas kaut kādu svētku sestdienas vakars un mazs apšu pudurītis lauka vidū mīkstām dzeltenajām lapām, kur es it kā nazi būtu pazaudējis.

upisa_dzives_vietas 3

 

 

 

 

Vilku-Dobes/Silvas 1962.gadā

3. Vilku-Dobes /Silvas(1885-1892/

Pēc Mežapuntūžos nodzīvota gada pārcēlāmies par rentniekiem uz Jaunveģu otro mazmāju turpat līdzās- tā sauktajām Vilkudobēm. Mans tēvs, tepat Jaunveģos uzaudzis un jaunībā par kalpu strādājis, šajā vietā vēl bija redzējis milzu meža paliekas. Vēl agrāk, kad meži bijuši vilku pilni, te raktas dobes viņu gūstīšanai. Vilkudobēs bija vecs ērberģītis ar vienu vecu skursteni, vienām ārdurvīm un trim istabām. Zem viena jumta trīs klētis un kūtis ar pūnēm. Drusku attālāk pussabrukusi smēde, kurā agrāk kalējs strādājis. Lai gan pirmo reizi tikām pie savas atsevišķas istabas, citādi vis mums neklājās viegli. Dzīvojām lielāko tiesu pusbadā.

Vilkudobēs sākās manas gana gaitas ar visiem priekiem un bēdām, ko diezgan tuvu īstenībai esmu attēlojis romānā „Vecas ēnas”(1934).

Jāpiemetina vēl, ka turpat Vilkudobēs ,pēc mana tēva un vecās saimnieka mātes nostāstiem, esmu publicējis savus divus pirmos literāros darbus. Tie ir 1892.gadā ar Arāju Andreja parakstu „Mājas Viesī” iespiestie „Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši” un „Parunas Skrīveros uzrakstītas”.

Saticības Vilkudobēs bija maz. Dzīve un darbi jaucās juku jukām, sadursmes gadījās visai bieži. Mans tēvs bija ārkārtīgi labsirdīgs un piekāpīgs katrā vietā. Bet māte nervozi ātra un cieta – pate gan taisnīga, bet ne par ko negribēja pielaist netaisnību pret sevi. Gala istabā bija nemetināti saimnieka tēvs un māte. Vilku vecis- liels un īgns, sabozies un kluss.Bet totiesu runīga un niķīga bija Vilku vece. Otrs cilvēks, kuram manā bērnībā piekrituse vēl svarīgāka loma, bija Svētais Zeltiņš, manas mātes tēvs, prototips vecajam Robežniekam. Tas bija savādnieks caur un cauri. Mazs, sīciņš no auguma, allaž stingri noskūtu seju, pagaru apakšzodu un slimām acīm. Svētdienās viņš stundām ilgi lasīja Bībeli vai sprediķu grāmatu un dziedāja bezgala garas dziesmas. Ilgus gadus mežmalā nodzīvojis, viņš pazina kokus un puķes, bet it sevišķi putnus, priekš kuriem viņam bija savāda interese, gandrīz vai kaislība. No tiem arī es mantoju to interesi priekš augu un dzīvnieku valsts, kura manī nekad nav atslābuse.

Vilku-Dobēs iesākās man nopietnas ganu gaitas. Piecas sešas vasaras no vietas no vietas mana dzīve pagājuse brīnišķīgās ataugas ēnā. Tas bija eglājs- divas trīs pūrvietas liels, bet toreiz viņš man likās kā mežs, kurā var apmaldīties. Eglēm pa starpām auga bērzi, oši, kļavas, gobas, pīlādži, apses, melnie un baltie alkšņi. Apkšā biezin biezais liepu, lazdu, kārklu, sausviežu, mīkleņu un avenāju smalksnis, paparžu, vijgriežu, lēdzekstu un gāršu paklājā.

Vilku-Dobēs Andrejs Upīts iestāda savu pirmo koku –lapegli.

upisa_dzives_vietas 4

 

 

 

 

Skrīveru pagastskola 1892.gadā.

4. Skrīveru pagastskola (1888-1894)

1888.gada rudenī sāku iet skolā.No Vilku-Dobēm līdz Skrīveru pagastskolai bija vismaz pieci kilometri, tāpēc ņēmu līdzi pārtiku visai nedēļai un mājās nācu tikai sestdienās. Protams, nevarēju kā saimnieku bērni braukšus braukt. Man tagad tā vien liekas,  ka toreiz katru pirmdienu bija putenis un ceļi kupenām aizvilkti. Es aizgāju nosalis un nobridies un nekurinātā klasē līdz vakaram nevarēju atsilt. Tāpēc arī no sākuma skola man likās tik nemīlīga.

Mana pirmā skola bija veca koka ēka, kas pēc dažiem mēnešiem nedega. Līdz pavasarim mācības notika kaut kur īrētās telpās pie Skrīveru stacijas. 1889.gada rudenī mācības sākās jaunajā skolā. Toreiz tik lielas un lepnas skolas ēkas nebija plašā apkārtnē. Pagastskolā sagāju pavisam sešas ziemas un pāris vasaru. Skolu atstāju 1894.gada beigās, lai mājās sagatavotos uz tautskolotāja eksāmenu.

Pagastskolā, varbūt, ap 15-16 gadu , uzrakstīju „skrīveriešu parunas un sakāmvārdus” un nodrukāju „”MājasViesī”. Pēc Vilku –veces un tēva nostāstiem tika sacerēts un turpat „M.V.”nodrukāts raksts:”Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši”. Ja kādam gadās pāršķirstīt „M.V.” 90-to gadu pielikumus, tad viņš tur pie visādiem galvas lauzīšanas uzdevumiem sastapsies  ar kādu Mežmaliešu Andreju un Arāju Andreju. Tas tad esmu es.

upisa_dzives_vietas 5

 

 

 

 

Mucenieki 2013.gadā

5. Mucenieki(1893-1895)

Kad Vilku-Dobēs bijām nodzīvojušies, kā teic, līdz pēdējam kreklam, nācās aplūkoties pēc labākas vietas. Tādu pagadījās pie Skrīveru mežkunga Kārļa Fēniksa Mucenieku mājās pagasta attālākajā nostūrī, liela meža malā. Muceniekos mums kā pusgraudniekiem neklājās slikti. Zeme te bija jauna un nenoplicināt, labība paauga labi. Bez tam tāpat ziemu, kā vasaru gadījās mežā visādi peļņas darbi.

Muceniekos īstenībā bija vesels ciemats, kur bez mums un mūsu kunga dzīvoja vēl mežsargs un tā sauktie mežakalpiņi.  Muceniekos sāku vērīgāk ielīkoties dažādu ļaužu slāņu dzīvē un to attiecībās.

Muceniekos turpinājās manas ganu gaitas. Ganības bija Grullānu meža līcī, kam cauri locījās Braslas upe. Augu dienu tur biju viens ar savu ganāmpulku, kurā ganījās mūsu pašu un mežkunga govis. Pa trim Muceniekos pavadītiem gadiem yik ļoti iedzīvojos meža pasaulē, ka tā man likās pati pievilcīgākā. Vēl ilgi pēc tam es bieži vien sapņos staigāju pa savas bērnības mežiem. Cik varu atminēties, tad Muceniekos sākās mani pirmie mēģinājumi dzejā.

upisa_dzives_vietas 6

 

 

 

 

Baloži 1966.gadā

6. Baloži (1896-1897)

Kad Skrīveru barons tā saucamajā pagasta Mežgalā (otrais bija Daugavgals) ierīkoja Vinterfeldes pusmuižu un viena tai pievienota zemnieku māja Baloži pagaidām palika nenojaukta, mēs aizgājām tur par rentniekiem.  No sākuma dzīve te izlikās stipri pievilcīga. Mums bija piekritis bijušais saimniekgals ar trijām istabām un ābeļdārzu. Bet drīz jūsma lielā mērā aprāvās. Baložos bijām iekļuvuši tādā kā jaunā dzimtbūšanā un atradāmies tālu pazīstamā nejaukā muižkunga Reksona kalpībā: nomas naudu viņš lika atstrādāt, labību, sienu, dābolu pļaujot un akmeņus laužot Vinterfeldes tīrumos.

Dažādās Skrīveru pagasta mājās nepārtraukti nodzīvoju divdesmit gadu. Pa visiem tiem es īsti labi iepazinu nabadzīga graudnieka un rentnieka neapskaužamo dzīvi, pamazām uzkrāju sīvu naidu pret visādiem izsūcējiem un kalpinātājiem.

upisa_dzives_vietas 7

 

 

 

 

7. Siksnēni(1901-1908, vasaras mēneši)

1901.gadā mani vecāki un brālis Mārtiņš atnāca par rentniekiem uz Siksnēnu mājām, kas piederēja Skrīveru baronam. Atceros, ka te bija veca un gara koka dzīvojamā ēka ar diezgan daudzām istabām saimnieku un kalpu galā. Siksnēnos pavadīju vasaras brīvlaikus.

upisa_dzives_vietas 8

 

 

 

 

A.Upīts un K.Krauliņš nolūkojas uz Palātām

8. Palātas(1905-1906)

1905.gadā apprecējos ar Skrīveru pagasta Palātu māju rentnieka Jāņa Tīrumnieka meitu Olgu. Palātās pavadīju pāris nedēļas 1905.gadā un visu 1906.gada vasaru. Tā kā barons 1907.gada Jurģos Tīrumniekus padzina no šīs rentes vietas, viņi pārcēlās uz Siksnēniem, kur jau dzīvoja mani vecāki un brālis Mārtiņš. Kopš tā laika Palātās vairs neesmu bijis, tikai iztālēm pavērojis šo skaisto vietu.

Skolotāja un Andreja Upīša drauga Jāņa Grāvja atmiņas:

„Vēl gribētos pieminēt, ka 1905.gada vasaras vidū biju Andreja kāzās. Tās notika viņa līgavas Tīrumnieku Olgas vecāku rentes mājās- Skrīveru Palātās. Svinībās piedalījās ne tikai radi, bet daudzi Andreja darba biedri-Rīgas skolotāji Plūdonis, Stāks, Osis, Mežvēvers, Sūngailis. Tā kā revolucionāro notikumu dēļ Aizkraukles baznīca bija slēgta, laulību ceremonija notika turpat Palātās. Kāzu mielasts notika Palātu pagalmā, kur zem īpašiem buru audekla jumtiem bija novietoti galdi viesiem. Atceros, ka Plūdonis bija īsti labā omā un teica skaistu galda runu. Vakarā abi ar Plūdoni nodziedājām duetu no tolaik populārās operetes „Skaistā Helēna”, kas izraisīja sajūsmu kāzu viesos.”

1906.gadā Upīšu ģimenē piedzima dēls Kārlis.

/Palātas nodega 1975.gadā./

upisa_dzives_vietas 9

 

 

 

 

9. Pirmā ģimenes māja Skrīveros (1909-1915)

1907.gadā padzinis manu sievastēvu no Palātām, Skrīveru barons pārdeva viņam par 500 rubļiem pūrvietu meža pie Skrīveru stacijas. Nocērtot egles, ieguvām būvmateriālu ģimenes mājas celšanai.1.ģimenes māju uzcēla mans draugs Bergholcu Mārtiņš. Māja celta pēc mana plāna un zīmējumiem un bija stipri vien glītāka par tagadējo- ar zaļgani krāsotu dēļu apšuvumu, lokveidīgiem koka izgreznojumiem abos galos un balkonu.

Mājas būve, dārza un apstādījumu ierīkošana prasīja daudz pūļu un līdzekļu, toties te pavadītais laiks no 1909.gada rudens līdz 1915.gada vasaras vidum ir bijis ražīgs literārā ziņā./Māju sagrāva 1.pasaules kara laikā./

Laika posmā no 1908.gada līdz 1915.gadam Andrejs Upīts  vairāk pievērsās literatūras kritikai, literatūrvēsturiskajiem darbiem, žurnālistiska rakstura darbiem, strādāja par redaktoru. Skrīveros top romāni „Jauni avoti”, „Sieviete”,”Zīda tīklā”, „Zelts”, „Renegāti”, garais stāsts „Pēdējais latvietis”, daudzas noveles un stāsti.

upisa_dzives_vietas 10

 

 

 

 

Balšāres 2013.gads

10. Balšāres (1918-1921)

Dzīve Rīgā zem vācu okupantu naglotā papēža bija neizturama, tāpēc nospriedām braukt uz Skrīveriem. Mēs jau zinājām , ka miestiņš pie stacijas līdz ar manu māju vācu karapūļu nodedzināts. 1918.gada aprīļa pēdējās dienās  ar sadabūtu pajūgu devāmies uz mana svaiņa mājām-Skrīveru Balšārēm. Tur, kā par brīnumu, bija paglābies pagrabs, kur mitinājās mani radinieki, un malkas šķūnis ar piebūvīti, kur ievietojāmies mēs. Piebūvīte bija tik zema, ka tikai visaugstākajā malā varēja taisni atliekties. 1918.gada vasara bija auksta, vējaina un lietaina. Pa visām šķirbām vējš auroja iekšā, lietus tecēja uz galvas. Lasījām pagājušajā rudenī nopļautā laukā sažulgušas miežu vārpas, žāvējām, kafijas dzirnaviņās samalām un vārījām putru. Skābenes, balandas- visu, kas tik bija mīkstāks, noplūcām un apēdām.

1918.gada rudenī beidzot tikām zem kārtīga jumta, jo ar vairāku ģimeņu kopīgiem spēkiem atjaunojām daļu no Balšāru nodedzinātās mūra dzīvojamās ēkas. Baļķus ar pūlēm atvedām no meža, jo bija grūti dabūt zirgu; dēļus un naglas ieguvām no pamestajām zaldātu zemnīcām. Novembra sākumā, kad malkas šķūņa piebūvē patiešām vairs nevarēja glābties, iegājām savā jaunajā istabā. Tā vēl bija mikla un ne visai silta, tomēr te varēja atstiepties taisni, nebaidoties pakausi nodauzīt. Lietus nelija virsū, un vējš pa nakti nepurināja matus. Kad ar brāļa Mārtiņa palīdzību izraku no Daugavmalas sagrautajām tranšejām divus vezumus dēļu un ieliku savai istabai grīdu, bija pavisam labi.

upisa_dzives_vietas 11

 

 

 

 

Pēc rakstnieka nāves 1970.gadā māja kļuva par A.Upīša memoriālā muzeja filiāli.

11. Otrā ģimenes māja Skrīveros (1922-1940, vasaras)

1921.gadā jau varēju nopietni domāt par ģimenes mājas atjaunošanu Skrīveros. Uz vecajiem pamatiem un agrākajā lielumā to atkal cēla mans draugs Bergholcu Mārtiņš, bet daudz trūkstošā baļķu materiāla no meža vedu pats, piepalīdzot dēlam Kārlim un arī vecajam tēvam. 1922.gadā bija gatavs mājas viens gals, kurā pavadījām vasaru- pirmo pēc 1915.gada. Vismaz turpmāko desmit gadu laikā lielākā daļa manu honorāru ir aizgājuši, māju ceļot, kaut ko vēl piebūvējot, pārtaisot, krāsojot, apstādot un tā tālāk.

Kopš 1952.gada māja- muzejs tika nodots J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja pārziņā.

/Andreja Upīša dzīves un darba vietas. R.:Liesma, 1967,117 lpp./