Pa sūnu ciema zēnu pēdām

sunciemiesu_pedas-marsrutsAndrejs Upīts

SŪNU CIEMA ZĒNI

*Laime ir tepat.

*Vai tad mēs arī reiz nevaram Sūnu Ciemu iztīrīt klaju un spodru?

*Dzīvo cilvēki, kas prot darināt savu laimi- ne čūskas tos var nodzelt, ne sumpurņi noriet, ne vārnas apēst.

11. Trīsžuburu Ozols pašā kalna galā. No ilgas stāvēšanas kājas viņam gan piegurušas, tāpēc stipri nošķiebies uz sāniem, bet lai pamēģina vien viņu vēl tagad izkustināt. Divas galotnes nokaltušas, toties zaļa ir trešā – mans tēvatēvs viņu jau tādu ieraudzījis un droši vien redzēs vēl nākamā paaudze pēc jums. Seniem ļaudīm un veciem ozoliem tik garš mūžs, kādu mēs gan nepiedzīvosim. Ja atgulstas zem šī veča, tad sākumā tikai pamanāms, ka robainās lapas domīgi ņirbinās ap līkumotiem, pelēku sūnu apaugušiem zaru turekļiem. Bet, ja ielūkojas ilgāk un labāk, tad tās vairs nav lapas, bet zaļas mēles, kas pļāpīgi un aizgūtnēm stāsta cita citai par to, kas reiz bij.

22.Lielais Akmens lejā, līdz pusei pļavā iegrimis. Reiz kāds mēģinājis viņu saplēst, iekalis dziļu rievu mugurā, bet tad sakaunējies un atmetis. Ja saulainā dienā uzkāpj šajā milzenī, tad tā vien gribas atstiepties uz  sasilušā ,zaļā sūnas paklāja un izvaicāt. Kā viņš prot stāstīt! Un nemaz nav jābaidās aizsnausties, tā Akmens stāstu vislabāk var dzirdēt.

 

33.Trešais atrodams taisni pašā vidū starp tiem pirmajiem. Kā tumša acs zīle ar dzeltenu slapjo sūnu un pureņu skropstu vainagu visapkārt piegāzē jau tūkstoš gadu pilst vecais Avots. Tā ir zemes acs, kas pieredzējusi vairāk kā tie pirmie Sūnu Ciema liecinieki. Ja ieklausās, ko stāsta sīkā urdziņa, pa leknas zāles pieaugušu iegravu lejup tecēdama, tad tur var dabūt zināt arī to, ko šķībais koks no savas augstienes nav saskatījis vai tas apsūnojis vecis lejā aiz tik daudziem gadiem aizmirsis.

4.Skaties, kāda ērmīga priede! Pavisam ērmīga būšana! Tīrais spoks, ne priede! No Sūnu Ciema visi vecie cilvēki zināja stāstīt par šo dīvaino priedi, gar kuru ceļš nogriezās taisni uz Raganu Krogu.

Uztaisīja krogu ceļa malā. Par krodzinieci tur poliete, skaista kā velns. Rokas kā apīņu stīgas, acis kā ogles, bizes trīsreiz ap galvu un tad vēl gali līdz pusmugurai, balss kā vālodzei. Sākuši tur iet arī latviešu puiši, citu krogu toreiz tuvumā nav bijis.

Ar krogu ērmīgas būšanas ir. Krodzinieces tagad vecas vien un  sačīkstējušas, un neviens nevar zināt, no kurienes viņas te uzrodas.

55.Rītausmā Melnā Muiža kā biedēklis rēgojās pret balti apsarmojušo mežu. Garais tornis bij paslējies virs egļu galotņu robiem, īsākais tikai labai acij saskatāms zilganā krēslā. Pāri mūrim divas uguntiņas spīdēja kā veca vilka acis.

 

 

6.Alkšņu smalksnis Melnas Muižas ganībās bij piesnidzis līdz pusei. Pāri tam slējās bērzu un apšu atauga – čigāns gan zina, kur tas labākais aizvējš.

Muiža-kas tā par muižu? Slepkavu bedre tā ir. Atnāk Muižkungs ar puišiem un aiznes Lāča ādu…

7.Tovakar, krēslai metoties, viņi sāka braukt brīnum augstā kalnā. Stāvs viņš nebij, bet ļoti slaids un garš kā visi Latvijas kalni senos laikos.

Bet tad viņi visi trīs reizē ieraudzīja logu spīdam aiz ķēves sāniem. Tas bij plats, spodrs, pavisam neaizsalis logs, katra rūts tik liela kā Sūnu Ciema visas četras.

Istabai sienas gludas un baltas, krāsns gluda un balta, sijas baltas un tik augstu, ka laikam ar roku nevarētu aizsniegt. Bet visjaukākā tomēr likās priežu dēļu grīda, tikpat spodra  kā galds ar putras bļodu un karotēm. Tur stāvēja pulksteņa skapis, tumši brūns no vecuma un amata svarīguma.

88.Par Apaļo Ezeru ziņas tādas. Senos laikos tur nav bijis ezers, bet tukša dobe. Riņķī apkārt purvi, muklāji un visāds dumbrājs, bet vidū iedobe, pilnīgi apaļa kā bļodas dibens, ne tur krūmi, ne zāle, tikai pelēka dūņa kā pelni- pasmel saujā un uzpūt, nokūp vien gaisā. Tā. Reiz uznācis sausums trīs gadi no vietas. Pirmo vasaru nolīst piecpadsmit pilieni, otro desmit, trešo vairs neviens. Viss nodzeltē un sakalst lupatu lēveros, ošiem apbirst lapas, egles stāv sarkanas kā apsvilušas, papardes gan liekas tādas pašas, bet, ko piedur kāju, sabirst plēnēs un putekļos. Un Lielais Mežs deg visās malās, ko vienā malā beidz, tūliņ sāk otrā, augu vasaru un trīs gadi no vietas. Dūmi- ko dūmi! elle gatavā, dvašu rauj ciet, acis laukā, cilvēki staigā kā noraudājušies, zaķim acis vienmēr vaļā, tie raud, briedim sausas tikai tikmēr, kamēr guļ, uzmetas vārna eglītes galotnē, bet no knābja pil asaras cita pēc citas, cita pēc citas…

Visādi mošķi piemājo Apaļā Ezerā. Zvēri tur nekad neiet dzert, putni nelaižas pāri, bet ar līkumu vien apkārt.

 

Tādi laiki, tādi laiki…

Sūnu Ciema vairs nav, tagad tur taisni pāri iet dzelzceļa stiga, šķērsām smalcinātu akmeņu šoseja ar baltiem stabiem gar abām malām.