2007.gadā pēc ilglaicīgas dīkstāves renovēta un iedarbināta strūklaka Skrīveru dendrārijā, šosejas Rīga- Daugavpils malā. Izbūvējot objektu, saglabāta baseina forma, centrālā strūklakas daļa aprīkota ar dekoratīvu elementu (mākslinieks Gunārs Platpīrs), kā arī izveidota pazemes sūkņu telpa strūklakas apkalpojošo iekārtu izvietošanai. Pasūtītājs- AS "Latvijas Valsts Meži", būvniecības darbus veica SIA "Skrīveru Celtnieks". Šobrīd tiek darbināta tikai strūklakas centrālā sprausla, kas diennakts tumšajā laikā tiek izgaismota ar zemūdens prožektoriem. Objekts izbūvēts ar domu, ka nākotnē, neveicot ievērojamus materiālos un darba ieguldījumus, strūklaku var bagātināt ar papildus strūklām un apgaismes ķermeņiem.

            Strūklaka tika uzcelta un pirmo reizi palaista 1897. gadā 3 gadus pirms pils izbūvēšanas Daugavas krastā, un darbojās uz pašteces principiem no mākslīgi veidotā Kalna muižas Apaļā ezeriņa, kas atrodas 17 m virs strūklakas līmeņa, kas ir ļoti interesants fakts, jo pati strūklaka atrodas 17 m virs Daugavas ūdens līmeņa. Šo faktu var saistīt ar daudziem aizraujošiem fizikas likumiem.

            Ūdens kustība ir samērā sarežģīta parādība. Skrīveru strūklakas gadījumā mums būs darīšana ar stacionāro, jeb statisko enerģiju, tas nozīmē, ka nav mehānisku ierīču, kas piešķirtu strūklakai ūdens izšļākšanai nepieciešamo spiedienu. Spiediens strūklakā veidojas no brīvās ūdens plūsmas jeb kritiena.

            Visi labi saprotam, ka ūdens ir smags, un zinām, cik grūti pārvietoties, teiksim, ar diviem ūdens spaiņiem. Tas nozīmē, ka ūdens arī spiež sevi uz leju – iedarbojās pievilkšanas spēks, kas arī ir spiediena radītājs.

            Otrs, ko vajadzētu atcerēties, ja iedomājamies šos pašus spaiņus, tad spiediens uz spaiņa pamatu ir vienāds jebkurā punktā un ir vienāds ar ūdens daudzumu virs šī punkta. Ja šo pašu spiediena virsmu samazina, bet ūdens daudzums virs šīs virsmas paliek vienāds, tad mēs radam spiediena jeb statisko enerģiju. Tā kā ūdenim piemīt īpašība nesaspiesties, tad var secināt, ka ūdens mēģinās atrast iespēju ieņemt citu stāvokli, kas strūklakas gadījumā nozīmē – tecēšanu pa caurulēm.

            Ja ūdens tilpne, kā Skrīveru Apaļais ezeriņš, atrodas virs ūdens izplūdes vietas, tad izplūstot pa nelielu atveri rodas strūkla. To var pārbaudīt eksperimentējot ar kokteiļu salmiņu, kad tā garākajā galā iepludina ūdeni, tad tas izšļācas pa īsāko galu. Uz šī paša U burta sistēmas veidojās arī strūklakas pamata principi. Mākslīgi, parka un pils apūdeņošanai, izveidotais Apaļais ezeriņš bija sistēmas sākumpunkts, kurš vēl šodien atrodas tos pašus 17 m virs strūklakas, tam blakus izveidota apūdeņošanas aka, pa kuru ūdens uz strūklaku tika novadīts pa priedes baļķu caurulēm.

            Apūdeņošanas caurules ir ļoti savdabīgas – vidū izgrebts priedes stumbenis, kurš saskrāpēts no iekšpuses un ārpuses, turklāt ārējā daļa vēl aplipināta ar māla kārtiņu, tas noteica cauruļu ūdens necaurlaidību, izturību un ilgmūžību.

Vēl arvien, 21. gadsimta sākumā, reizēm parkā var atrast cauruli no kuras sūcas Apaļā ezeriņa ūdens!

             Tuvāk pilij caurules jau tika veidotas no metāla. Pa šīm caurulēm ūdens nonāca pils vannas istabās( arī otrajā stāvā), pils centrālās apkures sistēmā un parka apūdeņošanas sistēmās (viss parks caurvīts ar dažāda veida apūdeņošanas caurulēm).

            Strūklaka savukārt kalpoja par sava veida mērierīci, kas tādā veidā plaši jau tika pielietota Eiropas pils parkos. Mērierīces galvenais mērķis bija noteikt spiedienu apūdeņošanas sistēma, tas ir, ja strūklas augstums virs galvas kritās tas nozīmēja, ka ūdens daudzums ezeriņā jāpapildina - jāpagaida, kad tas atkal pietek.

Un protams, ka strūklakai bija tīri estētiska nozīme.

Interesants fakts, ka Skrīveru strūklaka jau darbojās, kamēr varenās Rundāles pils inženieri lauzīja galvas par to kā iedarbināt pils strūklaku!

            Skrīveru strūklakas izskats tiešām nav mainījies jau vairāk kā 100 gadus!