1.maršruts: Amerikas okeānu piekrastes un Kanāda.

Ejot šajā virzienā, jau pamanījāt Smaržīgās avenes, ja gadās te pastaigāties pavasarī, tad var sajust, ka avenes nav veltīgi tā nodēvētas.

Pa kreisi paceļas Amerikas lapegles, bet tieši pretī - Amerikas oši. Uzreiz aiz tiem redzam Amerikas klusā okeāna piekrastes prērijas, kur savu vietu atradis arī mūsu pašu parastais bērzs.

Ejot pa šo taku, rodas sajūta, ka ejam pa džungļu taciņu. Sajūtu rada Nutkas jeb Sīkziedu aveņu klāni pamīšus ar Balto grimoni. Tie takai abās pusēs, vareni, cilvēka augumā.

Prēriju izskaņu veido koku kokteilis, kas sastāv no jau ikdienā pierastām apsēm un kļavām, blakus Dižzīļu ozolam un Amerikas trīcošai apsei.

Amerikas prēriju reģions ir salīdzinoši mazāks, tā lielākā daļa plešas tuvāk Daugavai. Tāpēc jau drīz ieejam Kanādas reģionā.

Kanādas koku parāde sākas ar Rietumu tūju. Siverss šo koku īpaši izcēla. Viņš uzskatīja, ka tūja ir viens no vērtīgākajiem kokiem Kanādas florā. Tas pietiekami ātri aug, un tūjas stumbri, kaut arī nav pārāk resni, ir ļoti labi lietaskoki.

Turpat, kreisajā pusē, pavērojiet - Ošlapu kļava un parastā liepa! Pāris soļu tālāk Kanādas papīra bērzs un vēl „pusaudzes” - Melnās egles. Pa kreisi varam apskatīt Amerikas egles. Te taciņa atkal sazarojas.

Ja dodamies pa kreisi, var apskatīt Snuķaugļu lazdu, un tālāk no Kanādas apgabala uz Izjāžu apli mūs izvada taciņa caur Kanādas papīra bērzu audzīti.

Ja dodamies pa labi, taciņa mūs aizved līdz Daugavai, pa ceļam vērts pakavēties pie Cukura kļavas, cukura saturs tās sulā esot ap 43%, un tā arī ir Kanādas simbols, attēlota Kanādas valsts karogā.

Vēl viens koks, pie kura vērts pieturēt, ir Baltā robīnija. M. fon Siverss arī šo uztvēris kā labu lietaskoku. Baltā robīnija cēlusies no Ziemeļamerikas, Virdžīnijas štata. 1601. gadā to atved Francijas karaļa Indriķa IV galma dārznieks Žans Robins (Jean Robin 1550. – 1629). Kārlis Linnejs šo sugu 1754. gadā nosauc par balto robīniju par godu Žanam Robinam. Latīniskais nosaukums sugu klasifikatorā – Robina pseudoacacia. No šejienes arī radies tautā dotais nosaukums – baltā akācija. 19.gs. beigās suga ieviesās meža kultūrās kā ātraudzīga un ar apstrādei padevīgu koksni, tas arī pievērsa M. fon Siversa uzmanību.

Ejot pa šo celiņu, varēsiet apskatīt arī pagājušā gadsimtā beigās no jauna stādītos kokus, sākot ar 2000.gadu tika strādāts pie parka dendroloģisko vērtību atjaunošanas. Izstrādāts individuāls parka atjaunošanas un izmantošanas plāns.

Lejas terasē, gar Daugavas malu, liela daļa introducēto augu izzuduši. Galvenokārt pēc Pļaviņu un Ķeguma HES izveides lejas terase bieži pavasaros applūst, un palu laikā ar ledu nebūtībā aizgājušas daudzas unikālas koku sugas, otrs riska faktors ir cilvēku nezināšana. Gan kara laikā, gan jau vēlāk zināmi gadījumi, kad cilvēki malkas meklējumos nogāž kādu lielu ziemas miegā snaudošu lapegli, korķakoku vai riekstkoku.

Tālāk ejot, atliek izbaudīt Latvijas iedomu okeāna – Daugavas - panorāmas skatus.

Laimīgu ceļu!