2.maršruts: Lejas terase – Eiropas un Āzijas apgabali.

Pāris soļus pagājuši pa labi taciņā, Jūs noteikti pamanīsiet augu, kurš atgādinās bambusus, tā ir Japānas dižsūrene. Tās dzimtene tik tiešām ir Japāna. Eiropā tā ienākusi līdz ar angļu jeb ainavu stila parku veidošanos. To stādīja kā krāšņumaugu, bet nu tas naturalizējies un pārgājis savvaļā. Sastopams tieši vecos parkos un to apkārtnē.

Un tā ienirstam Japānas reģionā. Varenie koki šeit nav modē, to vietā nāk mazāki, bet pēc formas un krāsas daudzveidīgāki. Te starp Japānas dižsūrenem, tikai nedaudz uz āru izlīdusi Ķiršu ābele – stumbrs kā ķirsim, augļi - mazi āboli. Īpaši skaistu kompozīciju augusta sākumā veido tālāk, abās takas pusēs, augoši Tatārijas kļava un Ziemeļu aktinīdija, kļavas auglīši un aktinīdijas vara krāsas lapas rada iespaidu, ka koki zied.

Ejot uz priekšu, atgriežamies Amūras apgabala kalnu nogāzē. Paveriet skatienu uz kalna pusi, tur slejas stalta Amūras lapegle, ejot pa augšējo terasi, tā nelikās tik liela un majestātiska. Kreisajā pusē, pirms izejam nelielā klajumiņā, koku pudurī ieslēpies Amūras ceriņš. Klajums liecina, ka esam nonākuši Eiropas un Āzijas stepēs.

Pēc siltajām un saulainajām stepēm nedaudz spokains liekas tālākais ceļš, kas mūs ved Himalaju kalnu pakājē. Paveras Dzumi ābeļu audze kā mazs fragments no Āzijas džungļiem, bet pa labi, tuvāk kalna pakājei, Tunberga bārbeļu krūms. Turpat, nedaudz uz priekšu, savus zarus pāri taciņai izstiepusi neliela Japānas lapegle, it kā rādītu, ka takas otrā pusē mīt Usūrijas bumbiere un Āzijas ainavā tik ierastie Alegeinu jeb dzeltenie bērzi.

Takas abas puses ieņēmušas Pīlādžlapu sorbārijas, tās te nosaka toni apakšējam floras stāvam, toties augstu pār tām un pāri visam parkam paceļas Pelēcīgās apses un Laurlapu papeles. Šo milzeņu pakājē savu vietu zem saules mēģina iegūt Lapsu un Amūras vīnkoki - aptinušies ap lielajiem stumbriem, mērojas spēkiem.

Ejot cauri parkam, varbūt jau pamanījāt šī koka atvasītes, tas ir Ailantlapu riekstkoks, tas klusi, bet pārliecinoši, ieņēmis Kaukāza apgabala stūrīti tieši pils skatu laukuma nogāzē. Turpat var ieraudzīt arī sarkano jāņogu. No šejienes skatoties uz augšu, var saprast, cik varena izskatījusies Jaunā pils. Tālāk pils skatu mums aizsedz Pūķegle –Āziju bez pūķiem nevar iedomāties.

Ejot uz priekšu, kalna nogāzē krietni salapojušas Zilās kapmirtes – Latvijā aizsargājams augs. Kaukāza reģionā vēl steidzam apskatīt Kaukāza filadelfu, Kaukāza ķirsi un pundursegliņus.

Reģioni mijas un pēc dažiem soļiem jau redzama Krimas liepa, tā izpletusies pāri pusei no takas, kaut augumā nav pārāk liela. Pavisam blakus piestutējies Parastais parūk koks, arī tas staipa savas zaļās rokas, it kā gribēdams atvadīties no ciemiņiem. Esam nonākuši trepju pašā apakšā, taka pa kreisi ved gājēju atpakaļ pie Daugavas, bet, uzkāpjot pa trepēm, varēsiet vēlreiz noiet gar strūklaku un uz stāvvietu.

  Laimīgu Jums ceļu!