Pavasara saulgrieži - Lieldienas

Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli, debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem:

ziemas saulgrieži - ziema - Ziemassvētki, kad diena visīsākā un nakts visgarākā;

pavasara saulgrieži - pavasaris - Lieldienas, kad diena un nakts vienādā garumā;

vasaras saulgrieži - vasara - Jāņu diena, kad nakts visīsākā un diena visgarākā un

rudens saulgrieži - rudens - Apjumības, Miķeļi, kad atkal diena un nakts vienāda garuma.

Kad dabā noveļas tumsas slogs un saule sāk iet savu uzvaras ceļu, ziemas un vasaras saulgriežu vidū, līdz ar saules atgriešanos, mēs svinam Lieldienas. Tā ir pirmā svētdiena pēc pavasara pilnmēness un šogad tā ir 15. aprīlī.

Pēc jautrajiem Ziemassvētkiem bija daudz jauku brīžu, kurus nepalaidām garām, taču tie nebija svētki, jo svinēšana nebija ilgāka par vienu dienu, tās bija tikai atsevišķas svinamās dienas. Lieldienas ir pavasara svētki ar tautas tradīcijām, kad gads savā ritējumā pa saules ceļu ir sasniedzis izlīdzinājumu pavasara saulgriežos. Arī cilvēks, pakļaudamies saules ritmam, mērķtiecīgi, ar dažādām rituālām darbībām cenšas aktivizēties, veicinot arī zemes atmodu, uzņemot sevī dabas spēku svētību. Ar Lieldienām ilgus gadus Eiropā sākās jaunais gads ar tradicionālo Saules sagaidīšanu.

Kristīgā baznīca svin Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētkus:

Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, kurai seko Lieldienas. Katrai dienai ir īpaša nozīme.

Pūpolu svētdiena

Pūpolu svētdiena jeb Pūpolnīca ir svētdienā pirms Lieldienām. Pēc latviešu tautas tradīcijām kaut vienam no mājas ļaudīm agri no paša rīta jāpieceļas un jānoper ar pūpolu žagariņiem pārējie mājas ļaudis, skaitot:

Nevajag tikai pa kājām pērt, tad tās paliek resnas. Pēršanai var gatavot speciālas slotiņas no deviņiem kokiem: priedes, egles, paegļa, trejādiem kārkliem un trejādiem citiem lapu kokiem. Puiši un meitas iet no mājas uz māju un pūpolo kā vīriešus tā sievietes. Pūpolu svētdienā arī zirgi un citi lopi jāpūpolo, lai tie arvien būtu brangi, veseli un apaļi kā pūpoli.

Arī bērniem jāceļas pirms saules un jāsalasa skaidas, lai vasarā atrastu daudz putnu. Ja agri nepieceļas - visu gadu būs lāča miegs.

Pūpolu svētdienā nedrīkst sukāt matus - tad utis augs lielas un apaļas kā pūpoli.

Nedrīkst nest kurināšanai apaļas malkas pagales, tad vasarā redzēs daudz čūsku.

            Jāpabaro lopi, lai tie dotu daudz piena; jādod dzēriens, kas savārīts no trejdeviņām zālēm.

            Miežu apcirknī jāiesprauž niedre, lai mieži aug kā niedres.

            Pūpolu svētdienā galdā liek zirņus, pupas, miežu biezputru, arī putraimus ar zirņiem.

            Kāds laiks Pūpolu svētdienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās.

Zaļā ceturtdiena

Grūti pateikt, kāpēc tieši "Zaļā". Droši vien tāpēc, ka Zaļā ir miera un saticības krāsa. Kristiešiem visā pasaulē Zaļā ceturtdiena ir Svētā vakarēdiena radīšanas diena, tāpēc ļaudis ar īpašu degsmi iet pie dievgalda. Galvenais Zaļās ceturtdienas notikums ir Jēzus un viņa mācekļu pēdējais mielasts. To tad arī šai dienā svin visa pasaule. Šajā dienā cilvēki necenšas uzsvērt savu lielumu un bezgrēcību - tas ir kluss pārdomu laiks, sevis izvērtēšanas laiks.

            Bet pēc tautas tradīcijām Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules neprecētām meitām jāmazgā pie upes kājas, kalnā skaļi jāsauc un jāgavilē, lai būtu skaļa atbalss, no kuras puses tā būs, no tās nāks precinieki.

            Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules saimniecēm jākuļ sviests - tad vasarā būs daudz sviesta un piena.

            Zaļajā ceturtdienā pie ābelēm jāpiekar vilnas dziju kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu.

            Zaļā ceturtdiena - Vēja diena: ne cirst, ne lauzt.

            Zaļā ceturtdienā nevar neko nest no meža mājās, savādāk nāks mājā čūskas un citi mošķi.

            Zaļā ceturtdiena tāpat kā lielā piektdiena ir raganu un velnu diena, tad tie staigā riņķī un noskata, kur kādu ļaunumu nodarīt, tāpēc cieši jānoslēdz durvis un logi pirms iet pie miera.

Lielā piektdiena

Diena, kad Jēzus tiek sists krustā. Jēzus ir apsmiets un nozākāts, tuvāko draugu nodots. Ar ērkšķu vainagu - jaunās ķēnišķības simbolu - galvā viņš dodas uz Golgātas kalnu, kas atradās mazliet ārpus Jeruzalemes, nesdams savu krustu. Jēzus krusta ciešanu laikā visapkārt satumst, droši vien to var dēvēt par cīņu ar ļauno - caur savām ciešanām Jēzus taču atbrīvo visu cilvēci no grēka varas. Šinī dienā valdošā ir violetā, ciešanu krāsa.

            Ievērojot tautas tradīcijas, Lielajā piektdienā agri no rīta, pirms saules vai pēc saules vakarā jāiet uz upi mazgāties tekošā ūdenī - tad izzūd visas kaites, sevišķi ādas slimības.

            Govīm jādod pērnās vasaras Jāņu vainagi - tad tās nevar noburt.

            Turpina rotāt ābeles ar dzīpariem un prievītēm, lai būtu bagāta ābolu raža.

            Tiek veikti Lieldienu priekšdarbi: apģērbu gatavošana un greznošanās, Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu vietas meklēšana,

Ja Ziemassvētkos velk gluži baltu kreklu, tad Lieldienu rītam jāgatavo gluži jauns krekls.

Lielā piektdiena ir burvju un raganu diena - neiet ciemos! Lielajā piektdienā dzimušie esot burvji vai lieli savādnieki.

Klusā sestdiena

Pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad mūsu kungs Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam aizvelts liels akmens priekšā.

            Baznīcas šai dienā ir tērpušās melnā. Neskan ērģeles un klusē zvani. Pēc pusnakts tiek iedegtas visas ugunis, jo sākas gaišie Lieldienu jeb Kunga Kristus augšāmcelšanās svētki - mazas Lieldienas.

Lieldienas

Izseni, dzīvodams ar dabu un pats būdams dabas sastāvdaļa, cilvēks bija saistīts ar dabā un dvēselē notiekošajiem procesiem, sevišķi ar sauli, kas nosaka gadalaiku maiņas un līdz ar to arī gadskārtu ieražas, ieražu ciklu. Šai ciklā ir dienas ar īpašu nozīmi, kad vajag uzsākt vai nobeigt darbus laukā un mājā. Pie šādām dienām pieder Lieldienas. Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. Lieldienu jēga un saturs - diena kļuvusi lielāka par nakti.

            Jau laikus pirms Lieldienām cilvēki dabā redz pārmaiņas, kas nes vēsti par pavasara iestāšanos un lieldienu tuvošanos: saule pakavējas ilgāk pie debesīm, gaiss kļūst siltāks, sniegs nokūst un zemē parādās pirmie asni un zāle. Pēc garās ziemas visi nepacietīgi gaida Lieldienas, kas iezīmē pilnīgu Saules uzvaru pār tumsu un dabas atmodu.

Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana. Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes:

Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas vairs nav tālu:

Lieldienās jādomā par apģērbu, jo laiks vēl ir vēss un vairums izdarību notiek ārā.

Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plāceņiem, kas simbolizē Sauli un Saules atmodu.

Olas Lieldienu paražās saglabājušās līdz mūsu dienām. Olu krāsošana, kas labi pazīstama daudzās tautās, ir iecienīta izdarība arī latviešos:

Viens no svarīgākajiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana:

Šūpošanās var izvērsties par bīstamu nodarbību ja nemākulīgi pakārtas šūpoles salūst, tāpēc šūpoļu kāršanu uztic labiem darba pratējiem. Tad šūpoles drošas un tajās viegla šūpošanās. ļoti svarīga ir šūpoļu vietas izvēle. Labākā vieta ir kalna galā, kur šūpoles iekar starp diviem kokiem.

Raksturīgākās Lieldienu izdarības sākas jau ar rīta ausmu, kad pats Dievs, saulei lecot, apstaigā laukus:

Līdz ar sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim ir sevišķs dziedinātāja spēks.

Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ, pērdami gulētājus ar pūpolu zariem. Šaustīšana ir pirmā izdarība, kas veicina modrību un veselību. Visvairāk pūpolo bērnus ar laba vēlējumiem un izsaucieniem, bet šaustīšanu saņem arī lielie, pieaugušie. Šaustītājus pēc tam apdāvina ar olām un pacienā ar plāceņiem.

Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana. Putni nozīmē ļaunumu, slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi.

Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā, šauj, trokšņo un dzied. Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas mājās, kur viņus sagaida saimniece aicinādama Lieldienu azaidā.

Slavena Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos - auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, bet latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo seno šūpošanās tradīciju saglabājuši vēl šodien.

Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki un bērni. Meitas nekad nenāk tukšām rokām: viņas ņem līdzi olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.

Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. Nereti šūpošanās pārī noved līdz mūža derībai. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli:

Šūpošanās izdarībās iesaista visus sanākušos ļaudis, jo līdztekus tai notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšana. Šūpojoties puišiem iespējams parādīt savu spēku un iemaņas: viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk. Dažreiz arī meitas, gribēdamas palielīties ar savu drosmi, tīšām izaicina puišus uz pārgalvīgu šūpošanos.

Puiši, kas meitas izšūpo, t.i., metēji, par labu izšūpošanu tik apdāvināti ar olām un pat ar cimdiem un zeķēm.

Šūpojās vēl vienu nedēļu pēc Lieldienām un tad šūpoles sadedzināja, lai raganas nevarētu šūpoties.

Lieldienu svarīgākā maltīte ir brokastis, tāpēc brokastgalds klājams ar sevišķu rūpību. Galdautu liek dzeltenu vai zaļu. Apklāto galdu grezno ar pūpoliem, izplaucētiem bērziņiem , alkšņu un lazdu pumpurotiem zariem, ar pirmajām pavasara puķēm - vizbulītēm, sniegpulkstenītēm, pavasara krokusiem, narcisēm, arī sūnām. Tos var novietot zemās, platās vāzēs vai pie katra šķīvja uz salvetēm. Pirmā vieta Lieldienu brokastu galdā ierādāma krāsotām olām un dažādiem olu ēdieniem. Olas var sakārtot māla bļodiņās, šķīvī vai arī mazā groziņā apakšā paliekot sūnas, mētras un pūpolus. Brokastu galdā var likt sviestu, ceptu vai žāvētu šķiņķi, aukstu teļa vai cūkas cepeti, sieru, kūpinātas vai žāvētas zivis, galertu, dažādus ievārījumus, biezpiena cepumus.

Lieldienu pusdienu galdu klāj baltām drānām un pavasarīgu dekorējumu. Lieldienu galda patīkams papildinājums ir svaigas bērzu sulas. Ēdienus un cepumus pēc iespējas veido apaļus, tādējādi uzsverot Saules simboliku. Jauka paraža - sākot mielastu saimniece pirmo olu sadala tik daļās, cik cilvēku ir pie galda. Katrs bauda savu daļu no kopīgās olas.

Pēcpusdienas kafijas vai tējas un vakariņu galdus var klāt līdzīgi un namamāte var daudz fantazēt un parādīt savu gaumi.

Priecādamies par Saules atgriešanos, ļaudis iet rotaļās un rāda savu veiklību spēlēs.

Olu ripināšana. Vajadzīgs plats dēlis vai silīte, ko nolikt slīpi. Brīvdabā tas var būt gluds, nolaidens uzkalniņš. Pirmais spēlētājs ripina savu olu pēc iespējas tālāk. Otrs savu cenšas uzripināt tai virsū. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tad otrs ripinātājs savāc abas olas, ja nē - atstāj arī savējo, ko tad mēģina iegūt citi nākošie spēlētāji.

Ripas sišana. Spēlētāji sadalās divos pulkos. Katram rokās nūja. Ripa gatavota no sīksta koka vai metāla. Ripas sišanai vajadzīga līdzena vieta, vislabāk paplats ceļš ap kilometru garš. Uz tā atzīmē viduslīniju un gala līnijas. Katrs pulks pārmaiņus sviež ripu uz pretinieka pusi. Tie savukārt ripu ar nūjām atsit. Ripu drīkst sist, kamēr tā ripo. Atsitēji met ripu atpakaļ pretiniekam no tās vietas, kur ripa apstājas. Ja atsitiens bijis veiksmīgs, atsitēju pulks dodas uz priekšu, tik tālu, cik ripa ir aizsista. Otrs pulks, protams, par tādu pašu gabalu atkāpjas. kurš pulks aizdzen otru pāri gala līnijai, tas ir uzvarētājs.

Vistiņu ķeršana. Vienam aizsien acis un tas prasa: "Kur tu mani vedīsi?"

-          Uz cūkkūtiņu putru ēst.

-          Vai karote ir?

-          Meklē pats.

Tad visi sāk bēgt un ķērājs ar aizsietām acīm lūko kādu sagūstīt. Tas top par ķērāju.

Sietiņos iešana jeb pēdējais pāris. Rotaļnieki nostājas kolonnā pa pāriem. Viens stāv priekšgalā ar muguru pret pārējiem un sasaucas ar pēdējo pāri:

-          Sij, sij, Sietiņ!

-          Kādu miltu?

-          Smalku.

Tikko tas izteikts, pēdējais pāris izšķiras un skrien uz priekšu gar savu kolonnas pusi, lai satiktos. Saucējs mēģina vienu no viņiem noķert. Ja tas izdodas, tad viņš ar notverto veido pāri un nostājas kolonnas priekšā. Par ķērāju tad kļūst brīvi palikušais. Ja šķirtais pāris paspēj savienoties, par saucēju un ķērāju vēlreiz paliek iepriekšējais.

Sietiņa dzīšana. Viens spēles dalībnieks paņem grīstē savītu dvieli vai lakatu un vicina pa gaisu. Citi jautā:

-          Ko tu dzen?

-          Sietiņu dzenu.

-          Cik augstu sietiņš?

-          Deviņas jūdzes.

Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit ar grīsti, tam jāiet viņa vietā.

Laika paredzēšana

¨      Ja zaļās ceturtdienas naktī salst - sals vēl četrdesmit dienas.

¨      Cik dienu ar rasu būs pirms Lieldienām - tikpat daudz būs arī salnu pēc tam.

¨      Ja Lieldienās ir lietus - tas līs katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.

¨      Ja Lieldienās līst - būs ražīga vasara, govis dos daudz piena un aitām būs gara vilna.

¨      Kad pāriet Lieldienas, tad sākas silts laiks.

¨      Ja pirms Zaļās ceturtdienas mežā saplūc zāles un Zaļās ceturtdienas rītā pirms saules izbaro govīm- tās tajā gadā dod daudz piena.

¨      Ja Zaļajā ceturtdienā pirms saules izslauka grīdu - tā ilgi stāv balta.

¨      Ja Zaļajā ceturtdienā purina ābeles - toruden tās dod daudz ābolu.

¨      Ja Zaļajā ceturtdienā izslauka sētsvidu - aug zaļš mauriņš.

¨      Ja Zaļas ceturtdienas rītā ola uz jumta nesasalst - būs laba vasara.

¨      Ja Zaļajā ceturtdienā pirms saules noslauka logus - tie visu gadu nesvīst.

¨      Ja Zaļajā ceturtdienā cērt kokus - mājā visi koki sāk kalst.

¨      Ja Lielā piektdiena ir skaidra - būs labs siena laiks.

¨      Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam - būs lietaina vasara.

¨      Ja Lieldienu rītā saule uzlēks spodra - būs karsta vasara. Ja lecot saule "mirkšķinās" - būs bagāts gads; ja saulīte "tinas krekliņā" - būs auksts pavasaris.

Ticējumi

¨      Ja negrib, lai ir resnas kājas, tad Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmens.

¨      Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

¨      Kas olu ēd bez sāls, tas visu vasaru melos.

¨      Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.

¨      Lieldienās jāvāra olas, lai augtu tikpat apaļi kā olas.

¨      Kurš Lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru neaizgulēsies.

¨      Lieldienās pirmo olu ēdot, nedrīkst to skrāpēt, jo tad būs tik slimību, cik olai skrambu.

¨      Kas vienreiz kāris šūpoles, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

¨      Ja Lieldienās šūpojas, tad vasarā odi nelien acīs un lopi labi barojas.

¨      Lai kurmji zemes neizceltu, Lieldienās jāvāra gaļa un kauli un jāaprok dārzā visos četros stūros.

¨      Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

¨      Lai mājās nebūtu odu un knišļu, tad Lieldienas rītā jāsaslauka druskas no galda un jānes pāri robežai.

¨      Kurš pirmās Lieldienas rītā pirmais iziet laukā, tam tai gadā laba laime.

¨      Ja grib, lai vaigi būtu sārti, tad lieldienas rītā pirms saules vajag apēst 13 dzērveņu ogas.

¨      Lieldienās sitas ar olām. Kam ola stiprāka, tas ilgāk dzīvos.

¨      Lieldienas priekšvakarā durvis nosprauda ar pīlādžu zariem, lai ļaunie gari netiek iekšā.

¨      Lieldienas rītā redzētie sapņi piepildās.

Padomi olu krāsotājiem

Olu krāsošanai lieto dažādu augu lapas, mizas, ziedus.

¨      Sīpolu mizas dod tumši dzeltenu, pat brūnu krāsu.

¨      Alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu.

¨      Bērzu lapas dod dzeltenzaļu krāsu.

¨      Kumelītes dod gaiši dzeltenu krāsu.

¨      Rudzu zelmenis dod koši zaļu krāsu.

¨      Ja samitrinātu olu apviļā putraimos, ietin sīpolu mizās, nosien ar lupatiņu, iegūst raibas olas.

¨      Interesanti rakstu iegūst, ja zemeņu lapiņas krustām šķērsām pārsien ar diegu un krāso sīpolu mizās, Zem diega un lapiņām ola ir gaiša.

¨      Ja vēlas, lai olas spīd, tās var apziest ar sviestu.

Lieldienu izvadīšana

Lieldienas ir visgarākās svinības, bet arī tas reiz jābeidzas: ilgi gaidītas, taču drīz vien nosvinētas. Beidzas šūpošanās, olu un plāceņu ēšana, ripu sišana un citas spēles, izskan Lieldienu dziesmas un jautrība. Ļaudis lieldienu izvada pār kalnu ar dziesmām, soloties to atkal sagaidīt citu gadu.