IENĀCU CERIŅU LAIKĀ

Lidijai Ieriķei bija tikai 18 gadu, kad tālajā 1957. gada pavasarī viņa ieradās vadīt kultūras dzīvi Skrīveros. Taču šobrīd darba ritmā kultūras namā ir jau paskrējis pusgadsimts, bet dzīvē pagājušā gada decembrī nosvinēta skaista 70 gadu jubileja.

Lidijas kundzes atmiņu klade par kultūras dzīvi un dažādiem notikumiem Skrīveros drīz sasniegs kopoto rakstu apjomu, turklāt viņas klātbūtne un darbība kultūras namā joprojām ir enerģijas pilna.

„Pirmo reizi Skrīverus iepazinu viena mēneša praksē 1957. gada maijā," atceras Lidija un piebilst, ka toreiz, braucot pa Daugavas ielu, gar ceļu ziedēja lillā ceriņu kupenas. „Iespējams, ka pēc Rīgas Kultūras un Izglītības darbinieku tehnikuma deju nodaļas absolvēšanas 1957. gada jūlijā būtu norīkota strādāt uz Kurzemi, taču Skrīveros bija izveidota darba vieta, tādēļ arī saņēmu šeit piedāvājumu strādāt", nosaka Lidija un gaisīgi pasmejas - „tā es te plivinos līdz šodienai!"

Šo gadu laikā viņas amati un pienākumi ir vijušies gan kā kultūras un mākslinieciskās dzīves speciālistei, gan kā kultūras nama direktorei un, protams, deju kolektīvu vadītājai.

Laivinieka meita

Atceroties bērnības dienas un jaunību Rīgas rajona Daugmales pagastā, Lidija stāsta, ka tēva mājas atrodas Daugavas stāvkrastā, kas pēc Rīgas HES uzcelšanas pilnībā izmainījās, lai gan vēl šobrīd tur dzīvo māsa. „Tēvs bija Daugavas laivinieks un darbus veica uz kuģa, tādēļ dažkārt darba dienas ceļš veda no Ogres līdz pat Bolderājai, bet mamma bija pastniece. Skolā biju aktīva un īpaši veicās sportā, esmu saņēmusi pat dažādus apbalvojumus", atminas Lidija, bet, domājot par profesijas izvēli, sākumā viņas iecere bijusi doties uz Bulduriem studēt dārzkopību.

Rosīgie skrīverieši

„Ienākot Skrīveru pagasta kultūras dzīvē, redzēju, ka iedzīvotāji šeit ir aktīvi - tika spēlēts teātris, darbojās pūtēju orķestris un kori," saka Lidija un zina stāstīt, ka tūlīt pēc kara 1946. gadā teātris gatavojis lielas izrādes, jo par režisori tajā laikā strādāja Elza Cīrule un iestudēja tādas izrādes kā Raiņa „Pūt vējiņi!". Skrīveros visos laikos bijušas ļoti bagātas koru dziedāšanas tradīcijas un Lidija par koru dziedāšanu stāsta, ka „tā ir piedzīvojusi gan uzplaukuma gadus, gan arī teju vai pilnīgu izsīkumu, jo atmodas un kolhozu sabrukšanas laiks finansiālajā ziņā bijis daudz grūtāks nekā tagad. Kad jaukto kori sāka vadīt Anita Garanča, mums nebija naudas, ko algā samaksāt, tādēļ reiz pat ar pagasta priekšsēdētāju Broņislavu Mačuļski gājām pie pirmajiem vietējiem uzņēmējiem lūgt 50 latu, lai varētu norēķināties ar diriģenti".

Tautas tērpu eksperte

Lidijas kundze pilnībā pārvalda novadu tautas tērpu salikumu, jo, studējot tehnikumā un apgūstot latviešu dejas kultūru, mācībspēki bija vecie ulmaņlaika pasniedzēji, kas savā sirdī bija īsteni latviešu patrioti par spīti tā laika politiskajām pārmaiņām. Viņa uzsver, ka arī pašai tautas tērpu veidošanās tradīcijas ļoti interesēja, un papildu zināšanas viņa ir guvusi kursos, ko organizēja rajona kultūras nodaļa.

„1993. gads bija īpaši ražīgs," saka Lidija, „jo, gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem, kolektīviem sagādājām trīs tautas tērpu kārtas: Zemgales, Alsungas, kā arī Lielvārdes tērpu, kurā vēl šobrīd dzied „Dīvajas" kora dalībnieces. Savukārt padomju laiku tērpu gatavošanā raksturoja 15 republiku draudzība, un gan dejās, gan tērpos mums bija moldāvu, ukraiņu un lietuviešu nacionālie ritmi, krāsas un lentes".

Tautas tērpu šūšanu galvenokārt pasūtīja kombinātā „Māksla", kur  tika austs svārku audums, darinātas aubes un saktas, taču audumu svārkiem izgatavoja arī tepat Skrīveros pie Dīvajas upes „Dzirnavās". „Lielvārdes jostas auda daiļamata meistars Lielvārdē, un tolaik viena josta maksāja 33 rubļus", smalki precizē Lidijas kundze. Savukārt šobrīd deju kolektīvam „Dzēse" sašūti Lielvārdes novada tērpi, kuri gan pēc modeļa, gan auduma salikuma atbilst vidējās paaudzes dejotājiem.

Līdz pensijai deju soļa ritmā

Kultūras nama darbā Lidijai galvenokārt iznāca vadīt deju kolektīvus un sagatavot dažādas  programmas, savukārt pati vairāk piedejojusi citiem kolektīviem un papildus dancojusi arī vadītāju deju kolektīvā, kas 1993. gadā piedalījās Dziesmu svētkos, dejojot nakts programmā.

Deviņus gadus viņa vadīja senioru deju kolektīvu un jau no 60 gadu sākuma strādāja ar bērnu un jauniešu kolektīviem. No 8.klases uz kultūras namu dejot atnāca Lidijas meita Gita ar saviem klasesbiedriem, un šis kolektīvs izveidojās par stipru, spēcīgu un viņai ļoti mīļu. Vistrakākās un neaizmirstamākās Lidijai ir negulētās naktis kopā ar jauniešiem Dziesmu un deju svētkos Rīgā, jo blēņu un resgalību šiem dejotājiem netrūka.

 „Līdz 1998. gadam, kad oficiāli aizgāju pensijā, vadīju jauniešu deju kolektīvus un, mācot dejas, regulāri iznāca ne vien izkustēties, bet arī pārpūlēt balss saites, tādēļ zinu, ko nozīmē pazaudēt balsi", saka Lidija. Taču šobrīd viņa darbojas Skrīveru teātrī, un priecē skatītājus ar spilgtām un interesantām lomām.

Iepriekš minētajā vadītāju deju kolektīvā vēlāk iesaistījusies arī Lidijas meita Gita, kas tagad vada deju kolektīvus Skrīveros. Jautājot par izjūtām, ko raisa meitas Gitas profesionālā izvēle, Lidija atzīstas, ka „dažkārt jau spraucas kāds padoms vai pamācība nodarbību laikā, bet šādi sīkumi abpusēji tiek nogludināti". Ar „Dzēses" dejotājiem Lidijai izveidojušās siltas attiecības, un kolektīvā viņu sirsnīgi pieņem un uzrunā par mammu.

Bagātais darba un dzīves gājums

„Kā lai noticu šim pusgadsimtam kultūras namā, jo gadi skrien ātri," saka Lidija, kura nupat decembrī nosvinēja skaistu dzīves 70 gadu jubileju. Lai arī jubilāre atzīstas, ka svētku dienā bijusi varen uztraukusies un šķitis, ka nevienu izrādes teksta fragmentu neatcerēsies, mēs, skatītāji, to nejutām, un spēle rādījās viegla un atraisīta. Lidija, atceroties savā jaunības laikā Skrīveros rīkotās balles, uzsver, ka tajās spēlēja tikai Skrīveru orķestris, ko uzskatīja par lielu godu. Savukārt 70. gados Skrīveru kultūras namā bija populāri karnevāli, un ziemas mēnešos tos rīkoja vairākas nedēļas pēc kārtas. Tika rotāta zāle un katrai reizei domāta tēma. „Svarīgi bija ļaut šīm tēmām veikt arī aģitāciju, un vienugad tā bija pretalkohola propaganda, kas īstenojās karnevāla nosaukumā „No elles dienasgrāmatas", tādēļ uz zāles sienām izvietojām garus plakātus ar karikatūrām par dzeršanas postu", atceras Lidija. „Populāra karnevāla tēma bija „No jūras dzelmes", kas tika izspēlēta vismaz 10 reižu. Visi karnevāli bija bagāti rotāti un dekorēti, izmantojām kreppapīrus, pāri zālei nosējām pašu sasietu tīklu, ko izrotājām ar zvaigznītēm un zelta zivtiņām," stāsta Lidija.

„Vēlāk populāras kļuva diskotēkas. Tajā laikā vidusskolēni nedrīkstēja ierasties uz dejām, to stingri kontrolēja skolas vadība. Tādējādi man kā direktorei nācās lavierēt starp divām pusēm," nosmej Lidija.

„Pēdējo gadu laikā, kad pagasta padome var vairāk naudas atvēlēt remontiem, kultūras nams ir skaisti sakopts, bet ilgus gadus kolektīvu darbība notika salīdzinoši sliktos apstākļos, sarežģīta bija siltuma nodrošināšana, kādu laiku kurinājām krāsnis, tad sekoja kurtuve un nepieciešamība pašiem gādāt ogles un malku. Arī telpu izvietojums pēc remontiem ir kļuvis ērtāks, jo kādreiz uz spoguļu zāli bija jādodas cauri lielajai zālei. Un, ja notika kino seanss, tad puse kolektīva dalībnieku reizēm palika skatīties filmu, ej nu pa tumsu viņus sadzenā," stāsta Lidija. Šo gadu laikā kultūras nama pārbūve ir bijusi ļoti plaša, izbūvējot papildus arī mazo zāli, sakārtojot sanitāro mezglu, kas daudzu skrīveriešu atmiņās saistās ar nepatīkamo hlora un kanalizācijas smaku. „Tagad jau remontu padarīšana ir sakārtota, bet padomju laikā tā ievilkās desmit gadus, jo, kamēr dabūji naudu, kamēr vienīgais projektēšanas institūts kultūras namiem Jēkabpilī izstrādā projektu, tikmēr jau naudu atkal nevarēja dabūt. Tā tie remonti vilkās, un tik vien varējām kā paši ar pindzeli un āmuru kaut ko pielabot," atceras Lidija.

Neatsverams atbalsts Lidijai darbā visus ilgos gadus ir bijis vīrs Valdis, jo arī viņa darba mūžs bija cieši saistīts ar kultūras namu un kultūras dzīves organizēšanu Skrīveros. Lidijas meita Gita strādā par deju skolotāju Aizkrauklē un vada bērnu deju kolektīvu un vidējās paaudzes deju kolektīvu „Dzēse" Skrīveru kultūras namā. Savukārt otra meita Anta ir vēstures skolotāja un dzīvo Alūksnē. Lidijai ir divi jau lieli mazbērni Alīna un Mārcis.

Domas par Lidiju Ieriķi:

Juris Kalvišķis, Valsts kultūras ministrijas kultūras eksperts un skrīveru teātra režisors:

Lidija Ieriķe pirmām kārtām ir sirdscilvēks. Viņa ar visus savu sirds dedzību un godaprātu strādā kultūras darbā un ir brīnišķīga aktrise. Viena no viņas raksturīgākajām īpašībām ir koleģialitāte gan sadarbībā ar kolektīvu vadītājiem, gan ar jaunajiem aktieriem, kuri ienāk teātrī. Man ir patiess prieks kā partnerim spēlēt kopā ar Lidiju, jo viņai ir spilgts aktieriskais temperaments un dzirkstoša humora izjūta.

Kultūras nama vadītāja Baiba Dronka

Ir liela laime strādāt un ikdienā būt kopā ar Lidiju. No Lidijas esmu ļoti daudz  mācījusies un mācos vēl tagad. Apbrīnoju viņas nosvērtību, mieru,  sapratni, spēju uzklausīt un ieklausīties. Bet visvairāk man Lidijā patīk nebēdnības velniņš...Paldies Tev, Lidija.

Daina Jungmane, jauktā kora "Dīvaja" dziedātāja: „Ar Lidiju satikos 1973. gada nogalē, kad sāku dziedāt kultūras nama sieviešu korī. Dziedātājas un kultūras nama darbinieces mani uzņēma pārsteidzoši mīļi. Lidija mūs atbalstīja, palīdzēja, cik spēja, koncertos vienmēr pārbaudīja, vai tērpi visām kārtībā, vai visas jūtas labi. Tā viņa visos kolektīvos dara vēl joprojām. Nav izdomāts cits vārds, kā pateikties otram cilvēkam par sapratni, iejūtību un mīlestību, kā vienīgi vienkāršais vārdiņš paldies. Paldies, Lidij, ka Tu mums esi!"

Karmena un Maruta, Skrīveru bibliotekāres: Ar Lidiju esam pazīstamas jau ilgus gadus. Varētu teikt, ka viņa ir kultūras nama labais gariņš, mīl savu darbu, prot labi saprasties ar cilvēkiem. Lidija ir ļoti atsaucīga, izpalīdzīga, ar mīlestību rūpējas par līdzcilvēkiem un nelaimē nonākušiem putniem un zvēriem. Uz Lidiju vienmēr var paļauties.

Uldis Dzērve, deju kolektīva „Dzēse" dalībnieks: Lidija! Cilvēks ar apbrīnojamu enerģiju un dzirkstošu talantu. Vienmēr atsaucīga un izpalīdzīga, nekad neatsaka sava padoma. Kad nepieciešams ir stingra un prasīga, taču vienlaikus apveltīta ar smalku humora izjūtu un gatava uz visādām ēverģēlībām. Deju kolektīva "Dzēse" mamma, izcila aktrise, lielisks cilvēks un vēl un vēl ...

Raksta autore - Ilvija Līvmane, jauktā kora „Dīvaja" dziedātāja

Publicēja - Sigita Lablaika

Galerijā  sadaļā Kultūras nams/ Lidija Ieriķe iespējams apskatīt foto