Matīsa dienu svin 24. februārī. Latvieši šo dienu uzskatīja par vienu no astoņām kukaiņu dienām, kad kukaiņiem pēc garā ziemas miega rodas it kā jauna dzīvība. Matīss- kukaiņu aizbildnis, patrons. Matīsa diena ir pirmā kukaiņu diena, kad praktiski daba vēl nav modusies. Matīsos pamostas vienīgi viendienītes, prusaki, makstenes ar divkāršajiem spārniem, jo daba kaut kur jau sāk rosīties. Februāris ir ziemas mēnesis, taču Matīsa diena jau ievada pavasara kukaiņu dienu virkni: Ģertrūdes diena, Benedikta diena, Māras diena (25. marts).

  Ojārs Vācietis kukaiņiem veltījis dzejoli “Astoņi kustoņi.” 

Kustoņu dienās, pēc senču ticējumiem, dzīvā radība modās no ziemas miega. Tas ir ziemas un pavasara lūzuma posms ar noteiktām tradīcijām.

·         Matīsdienā nav brīv no meža kaut ko mājās nest, citādi čūskas visu gadu nāks mājas tuvumā.

·         Ja ko dara šajā dienā, to kukaiņi saēd.

·         Vakarā nedrīkst istabā uguni dedzināt, citādi vasarā brīnum niknas mušas kodīs.

·         Jāievēro, no kuras puses vējš pūš. Tai vējā nedrīkst zirņus sēt- būs tārpaini.

·         Lai vasarā čūskas neredzētu, Matīsa dienā jāēd labi sacepta cūkas gaļa.

·         Matīsos nešuva, lai čūskas lopus nedzeļ.

·         Uzskatīja, ka Matīss laužot pušu ledu, bet ja ledus neesot,- Matīss to radot, saldējot paunu.