2. februāris- Sveču diena ir Ziemas Māra - viena no Māras dienām

  Tautā šo dienu vēl sauc dažādi: Svecaine, Grabenīca, Groninica, Vēja Diena, Govju diena.

  Sveču diena ir ziemas vidus un tāpat kā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Šajā dienā daudz jātērē un jāēd:

       Visu gadu naudu krāju

       Sveču dienas gaidīdams;

       Kad atnāca sveču diena,

       Tad naudiņa jātērē.           

Gaiši dega uguntiņa,

Meitu mātes istabā,

Sešu zaru svece dega

Sudrabiņa lukturī.

   Sveces lej no aitu taukiem vai vaska. Sagriež bomeles- kokvilnas diegus sveces garumā un mērcē kausētos taukos tik ilgi, kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava.

  Sveču dienu sauc par Ziemas Māras- Marijas Dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām un iedzīvināti dabiskajā gada apritē. Katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena, jo Marija ar Kristus bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzalemes templi.

  Pareizticīgajiem tā ir satikšanās diena- Satikšanās svētki jo Jeruzalemes templī pirmo reizi satikās Jēzus un Simeanu. Dega daudz sveču.Šinī dienā baznīcās deg daudz sveču un notiek sveču iesvētīšana un tām piedēvē īpašu sargājošu spēku pret negaisu, slimībām, sērgām. Sveces aizdedzina cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.

Bitīt, Dieva kalponīte,

Dievam dara gaišumiņu,

Pati sēd ozolā,

Sveces deg baznīcā.

Visapkārt vasku sveces,

Vidū klāts liepas galds,

Dieviņš sveces dedzināja,

Laimīt galdu apklājusi. 

  Senajos laikos latviešiem nekādu apgaismošanas ierīču nebija. Daudzi darbi, kā lopu kopšana, dzirdīšana un barošana Ziemā noritēja tumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet piedarbos (šķūņos) rīkoja īpašus ceplīšus uz akmens mūra pamata. Šeit kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Apstākļi uzlabojās, kad radās ideja par sveču liešanu. Istabās skalu gaismu nomainīja sveces:

Labāk pirku sveču podu,

Nekā skalu vezumiņu:

Ne man dienu istabā,

Ne skangalu mēslainē.

Senākos svečturus arheologi atraduši Mežotnes un Talsu pilskalnos. Talsu pilskalna svečturis atradies telpā, kuru uzskata par dziednīcu.

Sveču gaismā garie ziemas vakari kļuva gaišāki. Ļaudis vakarēja dziedādami:

Dedziet, Tautas, svečuguni,

Skala vis nededziet,

Nava manas villainītes

Skala dūmu redzējušas.

Svecēm izgatavoja lukturus, svečturus. Sveces bija kā materiālās labklājības un turības pazīme.

Godā sēd man' māsiņa,

Godā deg uguntiņš.

Bitīt nes vaska sveci,

Zelta grieztu lukturiņ.

Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustībās, lielās jubilejās, svētkos.

Sakarā ar Sveču dienu februārī, arī šis mēnesis ir nosaukts par Sveču mēnesi.

Reiz Sveču mēnesis ar Meteņu mēnesi lielījušies, kurš labāk mākot saldēt. Sveču mēnesis sacījis, ka viņš sasaldēšot govs vēderā telēnu, bet Meteņu mēnesis atbildējis, ka viņš saldēšot tā, ka katls vienā pusē vārīšoties, otrā salšot. Acīmredzot uzvarējis Sveču mēnesis.

Vēju diena

 2. februāri svētu turēja arī kā Vēju dienu.

Pūti, pūti Vēja māte,

Stājies jele vakarā.

Stājies jele vakarā,

Valdi savas kalponītes. 

  Ļaudis lūdza Vēja māti, lai nenopūš, saudzē sveces liesmu, šai dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja - vējā nekaisīja. vēja dienā nav brīv mājās klauvēties, trokšņot, lai vējš jumtus nenogāž. Nav brīv nēsāt sienu un salmus, lai vējš vasarā sienu un labību neizputinātu, bet saudzētu.

Lai gads būtu jautrs, labs un pats cilvēks būtu skaists - Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi.

Svecaine, grabenīca, gromnica - no poļu valodas "svece", lieto Latgalē. Tie bija lieli izpriecu svētki, kad katrā ziņā vajadzēja gardi mieloties un daudz smieties. Uz celma, uz kura Svecainē nav sniega, esot pats Dieviņš sēdējis.

Sveču dienā jāēd cūkas gaļa un jādzied.

Bet galvenais šai dienā tomēr ir sveču liešana. Sveces lejamas tieši sveču dienā, lai tās jo gaiši un taupīgi degtu. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne.

Tumša, tumša tā istaba.

Nav svecīte dedzināta.

Nu vēl Jānis sveces lēja

Viņā kalna galiņā.

 

Ai bitīte, ai bitīte,

Tu nes lielu svētībiņu:

Saldu medu bērniņiem,

Vaska sveci Dieviņam.

  Sveces ticējumi

·         Ja sveci dedzina abos galos, tad nedzird zagļus nākam.

·         No sveces nav jāaizpīpo, jo tad vienmēr vecumā asaros acis.

·         Ja svece pusnaktī nodziest, tad kāds mājās mirs.

·         Ja svece deg vienādi, bez sprakšķēšanas, tad gaidāms jauks laiks.

Ticējumi par Sveču dienu

·         Sveču diena svinama ar svecēm un skaliem.

·         Ja sveču dienā snieg sniegs, tad bites spietos un tām būs daudz medus/

·         Ja sveču diena ir skaidra un saulaina, būs vēl daudz sniega.

·         ja sveču dienā spīd saule tik ilgi, kamēr zirgu apseglo, tad gaidāma jauka vasara.

·         Apmācies laiks - zemniekam bagāts gads, bet, ja spīd saule, tad nabadzīgs gads.

·         Puteņi graudus kaisot, esot labas ražas.

·         Ja Sveču dienā no jumtiem nopil tik daudzi, ka gailis vai zvirbulis var padzerties, tad sagaidāms labs ražas gads.

·         Ja Sveču dienā pil pažobeles, tad sagaidāms jauks pavasaris, bet, ja sveču dienā salst, tad no silta pavasara nav ko domāt.

·         Kad Sveču diena miglaina, būs lietaina vasara.

·         Ja Sveču dienā sanāk tik daudz sniega, ka melnam vērsim paliek no sniega raiba mugura, tad būs labs gads.

·         Ja Sveču dienā aizputināti ceļi, tad pavasari upes pilnas ūdens.

·         Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā.

·         Lai govis nebizotu, tām Sveču dienā nedod dzert.

Mīklas

Otram kalpo, pats sevi tērē.

Pliks nav un apģērbies arī nav, bet diegi vien vēderā.

Linu miesa, tauku krekls.

Resna, resna vistiņa, viens pats kauliņš.

Balta, balta sieviņa, sarkans vainags galvā.

Tieva, gara meitene- jo sēd jo plok.

Balts baļķītis, galā sarkana micīte.

Baltu ēd- melnu atstāj.

Balts ozols, sarkans zars galā.

Tievs garš ozoliņš, zelta poga galotnē.

Vaska kažociņš- linu krekliņš.

Pats pliks, sirds gaismu rāda.

Zelta gailītis pa laipiņu tek.

Gara balta meitiņa augtin aug mazumā.

Plikam krekls azotē.

Mazs, mazs vīriņš, uguns sirdī.

Jo ilgāk aug, jo mazāks tiek.

Jo sēd, jo plok.

Smuidrs smuidrs ozoliņš, zelta zīle galiņā.

Sakāmvārdi

Neturi sveci zem pūra.

Taisns kā svece.

Pliks kā svece.

Kūst kā svece.