Pelnu diena ir nākamā diena aiz Meteņiem, tajā sākas jauns gads. Daži pētnieki rakstījuši, ka Pelnu diena ir saimnieciskā gada sākums, kad puiši devās līst jaunus līdumus un uzsākt patstāvīgu dzīvi, līdzi ņemot pelnos ierušinātu uguni.

Puiši, puiši, Pelnu dienu,
Braucat maišķu eglainē,
Cērtat koku, kas priekšā,
Lagzdu vien necērtat;
Lagzdiņai pulks dēliņu,
Visiem kaula kažociņi.

  Pelnu dienā baznīcā svētīja pelnus un bēra baznīcēniem uz galvas sakot: „No zemes tu esi ņemts, par zemi paliksi." Šos svētītos pelnus dod arī uz mājām nest un mājiniekiem bērt uz galvas. Tad galva nesāpēšot, nebūšot galvā blaugznu un arī pērkons nesperšot. Toties citi pelnu kaisīšanu skaidrojuši ar Bībeles sižetu par to, ka Ījābs kasījies pelnos sēdēdams. Domājams, kristīgā tradīcija no pagāniskās pārņēmusi to pelnu kaisīšanas jēgu, kas skar dziedniecību un auglību.

  Pelni tautas tradīcijā ir aizsarglīdzeklis pret ļauniem spēkiem kādas jaunas lietas iesākumā. Piemēram, jaunu ēku - riju kurinot, visus kaktus izkaisīja ar pelniem, lai nespokojas. Apavus pirmoreiz kājās aujot, ieber pelnus un spļauj, lai nenotiktu nelaime.

  Pelnu dienā tos izgrāba no pavarda un izkaisīja tīrumā vai dārzā, lai nebūtu kukaiņu, pelnus bēra arī lopiem spalvā pret dunduriem, sabēra tos drēbes kulītēs un piešuva vai pakāra pie apģērba, tad staigāja tā visu Pelnu dienu. Pelnu kulītes piekārējam Lieldienās bija jādāvina ola.

  Pelnu dienas vakarā stāstīja pasakas. Tā kā Pelnu dienā sākās septiņu nedēļu gavēnis līdz Lieldienām, tad bērniem stāstīja, ka zagļi nozaguši gaļu, to dabūšot tikai atkal Lieldienās. Teica arī tā: "Iekod mēlē, tad būs gaļa!".

• Pelnu dienā bēra pelnus maisiņā, ielika ragaviņās ar neaizsietu galu uz zemi un brauca no kalna. Cik gara stiepusies pelnu strīpa, tik garus cerēja vasarā izaugam linus. Aumeisteros vizinājās no kalna un skaitīja: "Svina smagumā, gulbja baltumā, mieta garumā!". Tad augšot smagi balti un gari lini.
• Līdz Pelnu dienai meitām bija jāsavērpj lini. Ja kāda kodeļa palika nesavērpta, puiši to pakāra uz skursteņa, meitām par lielu kaunu.
• Pelnu dienā nedrīkstēja vērpt, lai lini neizputētu, un lai arī aitām neaugtu pelnaina (pelēka) vilna. 
• Pelnu dienā puiši cīkstās, vilkdamies pirkstiem, met šautriņas, turpina Meteņa izdarības, bet populārākā ir Pelnu sargāšana.
• Pelnu dienā jāvaktē pelni. To dara tā: istabas vidū uz pelniem ielej ūdeni bedrītē. Vaktētājs paņem rokā bērza žagaru un apsēžas tā, ka pelnu kaudzīte ar ūdeni vidū ir starp kājām. Kas nāk klāt, tam uzdod ar žagaru. Bet zinātājs nebaidās, saķer sargātāju aiz kājām un pievelk šļūku pelnu bedrītei pāri.
• Skolēniem no vecmāmiņu laikiem saglabājusies jautra izdarība jau laikus sašūt krāsainas kulītes un no mugurpuses tās nemanot piekarināt skolotājiem. Tie nemanot ar tām nostaigā vai visu dienu. Ir iemesls arī no skolotāja Lieldienās pieprasīt olu par pelnu kulīti.     

PELNĀŽI

Galvenā persona ir Pelnu āzis ar ragiem un linu asti, kas organizē spēles un jokus.

Pelnāzs nāk, Pelnāzs nāk,
Nu būs joki mūsmājā!
Dod, māmiņa, gaļas ņuku,
Ko iemesti kulītē. 

Vizin' mani kamaniņas
Metenīša vakarā:
Rītu nāks Pelnu āzis,
Pelnus bērs kamanās.

Metens kaktā sukājāas
Pelnu tēva gaidīdams;
Pelnu vecis alu dara,
Baltās biksēs ietērpies.

Metens kaktā kasījās,
Pelnu dienas gaidīdams;
Nu atnāca Pelnu diena,
Es ar pelniem krodziņā.

 
            Klaušu laikos Pelnu dienas vakarā zebeniekā iebēruši pelnus un gājuši ar to uz pušeniekiem, pušenieku ļaudis sukāt. "Sukājot sacījuši: "gaļas gribu, gaļas gribu! Man garš deguns!". Vai atkal šā: "Kas dos gaļu, tam augs cūkas, kālu-kālu sivēniņi." Pušeniekos tāds budulis ticis uzņemts ar gaļu, un daža laba gaļas sķēle vēl tapusi iedota līdz uz mājām. Tagad gan tādi budēļi vairs neiet apkārt, un ja kāds kaimiņš aiziet pie otra kaimiņa patriekties, tad ne kā budulis un bez pelnu zebenīcas".
            Pelnu dienas vakarā gāja budēļos jeb "cūku kāzās". Ja kādās mājās šai vakarā iegāja daudz budēļu, tad saimniece varēja cerēt uz lielu cūku laimi.

   Pelnu dienas ēdieni ir plāceņi un karašas. Pelnu dienā cepa pelnu plāceni: plāceni pelnos ar kaņepēm un gaļas "circeņiem" miežu mīklā. šajā dienā maizi cept nedrīkstēja. Ja cepšot, maize cauru gadu pelēšot. Vecais paņēmiens vārīt cūku kājas, kuras tai dienai speciāli glabātas. Vāra biezputru, dažkārt kopā ar cūku kājām. Pelnu dienā nedrīkst ēst, ne vārīt kāpostus, tad tie vasarā neaug. 

Ticējumi

·         Jāsēj pelni uz tīruma - tad nākamajā vasarā būs laba raža.

·         Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemetas tārpi.

·         Pelnu dienā jātin lieliem cieti dzijas kamoli - tad vasarā aug lielas un cietas kāpostu galvas un lieli kartupeļi.

·         Nedrīkst vērpt, lai jēri nenoklīst.

·         jāmazgā krekli- tad tie būs koši balti.

·         Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās -tad pārved arī peles.

·         Pusdienās jāvāra biezputra ar cūku kājiņām - tad saimniecei sivēni labi padodas.

·         Pelu dienā no plīts pelni jāizgrābj un jāuzglabā tie līdz vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem uzrodas kāpuri, tad vajag uz kāpostiem uzbērt Pelnu dienas pelnus.