RELJEFS, ĢEOLOĢISKĀ UZBŪVE,  DERĪGIE IZRAKTEŅI UN AUGSNE

            Skrīveru pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas (Madlienas) nolaidenuma austrumu daļā. Daugavas senlejas labajā krastā. Reljefs lēzeni viļņots, to veido drumlini (morēnpauguri), kas orientēti ZR-DA un RZR-ADA virzienā un vietām sasniedz 6 km garumu un 400-600 m platumu. Virsas augstākie punkti - 93,8 m, 88,2 m vjl. Pagastā atrodas vairāki kalni (pauguri): Putnu, Metenu, Jaunzemju, Puntūžu, Sprūdu kalns, Kumeļkalns, Ercukalns, Mūrniekkalns, Aukšķēnu un Zvirbuļkalns. Gar pagasta D malu plūst Daugava.

            Teritorija sākusi veidoties pirms 15 000 gadiem, lielākā Skrīveru novada daļa atradās ledāja kušanas ūdeņu noteces baseinā, kas sākot no Devona perioda līdz Aluviālajam arī kalpoja par mazo upīšu un Daugavas stāvkrasta izveidošanos iemeslu.

            Skrīveru pagasts ir teritorija ar zemu ģeoloģiskās izpētes pakāpi. Pagastā nav valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradņu, nav arī nekādu derīgo izrakteņu karjeru. No derīgajiem izrakteņiem kaut cik lielākā apjomā Skrīveru pagastā atrodams dolomīts.

            Pārsvarā izplatītas velēnu podzolētās un pseidoglejotās augsnes. Pazeminājumos tās nomaina velēnu glejaugsnes, kas pāriet purva kūdraugsnēs vai kūdrainās podzolētās glejaugsnēs. Skrīveru apkaimē sporādiski sastopamas velēnu karbonātaugsnes.

KLIMATS

            Pagastā klimats raksturojams kā pārejošs no jūras uz kontinentālo klimatu. Šeit raksturīga salīdzinoši auksta un ilgstoša ziema un karsta vasara. Pats aukstākais gada mēnesis ir janvāris (vid. mēn. temp. -6,2°), pats karstākais mēnesis – jūlijs (vid. mēn. temp. +17,1°).

            Bez sala perioda ilgums ir 132 dienas. Noturīga sniega sega parasti pastāv laikā starp 15. decembri un 26. martu.

            Teritorijā valdošie vēji ir DR un citi dienvidu virziena vēji. Vislielākais vidējais vēja ātrums novērojams ziemā – no novembra līdz februārim.

            Vissaulainākās dienas ir vērojamas no marta līdz augustam, bet rudeņos un ziemās galvenokārt ir mākoņains laiks.

            Nokrišņi iespējami vidēji katru otro dienu un gada nokrišņu summa sasniedz 696 mm. Visvairāk nokrišņi ir jūlijā, bet vismazāk februārī.

AINAVA

            Atbilstoši K. Ramana izstrādātajai Latvijas ainavu rajonēšanas shēmai, Skrīveru pagasta lielākā teritorija iekļaujas Dienvidvidzemes ainavzemes Vidzemes nolaidās ārienē, bet pagasta dienviddaļa – Daugavzemes ainavzemes Lejasdaugavas nolaidā. Ņemot vērā ģeomorfoloģisko faktoru estētisko vērtību kritērijus Skrīveros izdalāmas vairākas ainavu telpas.

            Skrīveru ciema urbanizētā ainavu telpa aizņem Skrīveru ciemu kopā ar Klidziņas un Zemkopības institūta ciemiem, ko šķērso lielie autoceļi un dzelzceļš. Skrīveru ciema ainavu veido tradicionālā mazstāvu apbūve, dabas un kultūrvēsturiskie elementi. Skrīveri izvietojušies vairāku mazo, gleznaino upīšu krastos un ielejās. Atsevišķas ēkas un to ansambļi ir vērtīgi sava laika arhitektūras pieminekļi. Skrīveru apkārtnē paveras sevišķi skaistas un izteiksmīgas skatu vietas uz Daugavu un tās veidotām ainavām.

            Skrīveru mežaines ainavu telpa aizņem pagasta ziemeļu un rietumu teritorijas. Raksturīgie ir lielie mežu masīvi, kuros kā salas atrodas lauksaimniecībā izmantojamās zemes, viensētas un viensētu puduri, Kalnamuižas ezeriņš, strauti, ceļi un meliorācijas grāvji.

            Skrīveru āraines ainavas aizņem pārējo teritoriju. Šo ainavu telpu veido dabas un cilvēku mijiedarbībā izveidojusies agroainava ar plašu ceļu tīklu, lieli, plaši, iekopti lauksaimniecības lauki ar nelieliem savrupiem mežu masīviem un puduriem.

            Kā atsevišķus, bet Skrīveriem raksturīgus, ainavas elementus jāpiemin nelielie mežu masīvi un puduri, viensētu tīkls, atsevišķi koki un alejas.

HIDROGRĀFIJA

            Daugavas ielejas Skrīveru posms ir vienīgais dabiskais, hidroelektrostacijas būvniecības darbos maz pārveidotais Daugavas ielejas posms, kura robežās saglabājušās visas upes izveidotās terases. Senās ielejas krasts ir gravu izrobots. Daugavai pie Skrīveriem ir 0,29 m/km kritums, upes platums 200 -250 m, krastu augstums senlejā vietām 40 m. Ūdenslīmenis svārstīgs, tas atkarīgs no Pļaviņu un Ķeguma HES darbības.

            Dīvaja ir Daugavas labā krasta pirmās pakāpes pieteka, kas veidojas satekot Maizītei un Braslai. Dīvajas upes garums ir 2 km, tās sateces baseina platība ir 113 km², ūdens izmantošanas kvalitātes mērķis – lašveidīgo zivju ūdeņi. Dīvaja tek pa dziļu un krāšņu gravu. Netālu no Dīvajas ietekas Daugavā uz Dīvajas ir atjaunots Hardeļa dzirnavu ezers.

            Brasla ir Dīvajas labā krasta pieteka, tās garums ir 26 km, platums no 4 – 6 m.

            Maizīte ir Dīvajas kreisā krasta satekupe. Maizītes garums ir 14 km un baseina lielums ir 56 km². Arī Maizītei ir uzstādīts lašupes vides kvalitātes mērķis, kas nozīmē – gan Dīvajā, gan Maizītē ir iespējama lašveidīgām zivīm piemērota ķīmiskā un bioloģiskā vide, kas savukārt apliecina šo upju dabiskā tīrība.

            Pulksteņupīte ir Maizītes kreisā krasta pieteka, tas garums 8 km,

platums 2 – 3 m.

            Ašķere – Daugavas labā krasta pieteka, 7 km gara, kas veido pagasta A robežu. Pētījumi liecina, ka šis hidronīms varētu būt devis nosaukumu senajai Aizkrauklei, kas atradusies starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem, no kuriem lielāko sauc Ašķere. „Asscrade”, kas latviskojot skan Ašķere.

            Ķīsums – strauts, Daugavas labā krasta pieteka.

            Kalnamuižas ezers – (Skrīveru ezers, Kalna ezers, Velna ezers, Apaļais ezers, Muižas ezers) ir mākslīgi veidots, samazinot vecākā, dabīgā ezera platību; tā spoguļa laukuma platība – 2,5 ha. Hidroloģiskais režīms – caurteces.

            Līču ūdenskrātuve atrodas 3 km no Skrīveriem un 1975. gadā ir mākslīgi uzpludināts uz Braslas upes. Ūdenskrātuves spoguļa laukuma platība ir 10 ha, hidroloģiskais režīms – caurteces. Vidējais dziļums ir 1,6 m, maksimālais dziļums – 3 m, krasta līnijas garums 2 km. Līču ūdenskrātuve tiek izmantota rekreācijai kā peldvieta.

            Pazemes ūdeņi Skrīveros, tāpat kā lielākajā Latvijas daļā, ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā. Pārsvarā ir izplatīti ūdens nesējslāņi, kuri piesaistīti pie kārtaino nogulumiežu slāņa.

Skrīveru ciema ūdensapgādei tiek izmantoti tikai pazemes ūdeņi.

TERITORIJAS ĪSA VĒSTURE

            Aizkraukles pilskalns pirmoreiz pieminēts Latviešu Indriķa hronikā 1203. g., tas bija nozīmīgs nocietināts Daugavas lībiešu zemju centrs.

1205. g. Vācu krustneši koka pili nodedzināja.

16. gs. Teritorija ap pilskalnu piederēja Alstiķu (Halswigs Gut) muižai. Livonijas ordeņa pēdējais mestrs G. Ketlers zemes gabalu no Aizkraukles pilskalna līdz Ozolsalai Daugavā dāvināja polim S. Remeram; izveidojās Rīmaņa (Rőmershof) muiža.

1634. g. muiža nonāca Kokneses muižas rakstveža jeb skrīvera J. Nīmeijera īpašumā. Ar šo nodarbošanos arī saistīts apdzīvotās vietas otrais nosaukums – Skrīveri.

1736. g. Aizkraukles un Rīmaņa muižas piederēja barona Šulca ģimenei, kas pakāpeniski bija iepirkusi apkārtnes zemes.

1874. g. Parādos iegrimušo Rīmaņa muižu nopirka landrāts A. Fon Siverss, viņa dēls rentēja zemes ap 1861. g. izbūvēto dzelzceļa staciju Rőmershof.

No 1882. g. tur sāka veidoties miests, ko kartēs apzīmēja ar vācisko nosaukumu, bet tauta lietoja zviedru izcelsmes nosaukumu Skrīveri. Abi vietvārdi vienlaicīgi pastāvēja 250 gadus. Latvijas brīvvalsts laikā vāciskais nosaukums vairs netika lietots. 1935. g. Skrīveru pagasta platība bija 9980 ha.

1945. g. pagastā izveidoja Kalnezera, Skrīveru un Stirnu ciemus, bet pagastu 1949. g. likvidēja.

1951. g. Skrīveru ciemam pievienoja Kalnezera un Stirnu ciemus,

 1958. g. Skrīveru ciema teritoriju pievienoja Skrīveru strādnieku ciemam, kam piešķīra pilsētciema tiesības.

1991. g. Skrīveru pilsētciema teritorijā atjaunoja Skrīveru pagastu.

IEDZĪVOTĀJI

            Skrīveru pagastā pēdējo piecu gadu laikā deklarējušies vidēji 4100 iedzīvotāji, tai skaitā 45,3% vīriešu, 54,7% sieviešu;

bezdarba līmenis svārstās ap 7%.

 Nacionālais sastāvs: 86% latvieši, 6% krievi, 1% poļi, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, igauņi, armēņi, moldāvi, vācieši, čigāni, angļi, udmurtiete, ebrejs, gruzīns.

            Ciemi: Skrīveri, Zemkopības institūts, Ziedugravas, Līči, Klidziņa.

IEDZĪVOTĀJI - ĪSA VĒSTURE

Skrīveru pagasts vēsturiski kā apdzīvota vieta Daugavas labajā krastā veidojusies jau 1. gt. pr. Kristus. Aizkraukles pilskalnā atradusies vistālāk uz A esošā Daugavas lībiešu apmetne.

1784. g. Notika galvasnaudas nemieri. Skrīveru pagasta iedzīvotāji aktīvi iesaistījās 1905. g. revolūcijas notikumos. 1905. g. pavasarī un vasarā notika mītiņi, baznīcu demonstrācijas, nodibināja rīcības komiteju. 1905. g. novembrī notika Skrīveru – Lielvārdes kauja, kurā revolucionāri uzbruka vācu muižniekiem un cara karaspēka vienībai, nodedzināja Skrīveru muižu. Decembrī soda ekspedīcija uzspridzināja Aizkraukles dziedāšanas biedrības namu Skrīveros un nodedzināja vairākas mājas. Rīgas pagaidu kara tiesa notiesāja 63 Skrīveru – Lielvārdes kaujas dalībniekus, 9 apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu, 31 – katorgu.

1909. g. Skrīveru miestā bija 136 mājas ar 600 iedzīvotājiem.

1935. g. Skrīveru pagastā bija 2320 iedzīvotāju, tai skaitā 89,7% latvieši, 6,8% vāciešu, 1,4% krievi, poļi, ebreji.

Padomju okupācijas varas iestādes 1941. g. izsūtīja 11 un 1949. g. – 53 skrīveriešus. II pasaules kara beigās “Robežu” mājās organizējās kuraliešu kaujas vienības K. Upelnieka vadībā (vācu karaspēks vēlāk kuraliešus atbruņoja un represēja, 7 štāba virsniekus ieskaitot K. Upelnieku nošāva).

1971. g. nacionāli noskaņotais A. Pūce ar domubiedriem Skrīveru pilsētciema topogrāfiskajā tornī uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, torņa pakājē piestiprināja uzrakstu “mīnēts”. Pretpadomju grupa izgatavoja arī skrejlapas.

1972. g. A. Pūce tajā pašā tornī uzvilka Padomju Latvijas karogu, apšūtu ar melnu sēru lenti un uzrakstu “14. jūnija lielinieku upuru piemiņai”.

1988. g. pagastā izveidojās Tautas frontes atbalsta grupas .

1989. g. Skrīveros bija 2779 iedzīvotāji, Zemkopības institūtā – 507, Ziedugravās – 88, Līčos – 68, Klidziņā - 32 iedzīvotāji.

SAIMNIECĪBA (2004)

meklējiet jaunumus2008. gada decembrī

Skrīveru pagastā ir 248 zemnieku saimniecības 5093,5 ha kopplatībā,199 piemājas saimniecības 704,2 ha kopplatībā. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme 5051,7 ha, no tiem 4062,3 ha aizņem aramzeme, 74,5 ha – augļu dārzi, 354,1 ha – pļavas, 560,8 ha – ganības; meliorēti 4327,5 ha. Meži aizņem 4262,4 ha, krūmāji - 86,9 ha.

            Pagasta lielākie darba devēji ir SIA “Skrīveru sēklkopības sabiedrība” (graudkopība, sēklkopība, kartupeļu audzēšana un lopkopība), Latvijas Lauksaimniecības universitātes aģentūra “Zemkopības zinātniskais institūts” (lauku izmēģinājumi, graudkopība, sēklkopība), SIA Skrīveru saldumi (ražo konfektes “Gotiņa”, produkciju arī eksportē), SIA “Skrīveru saimnieks”, Skrīveru sociālās aprūpes centrs, pašvaldība un pašvaldību iestādes.

Lielākās zemnieku saimniecības: “Tiltnieki” un “Jaunkaktiņi”(dārzeņkopība), “Palātas” (graudkopība, dārzeņkopība), “Kalnāres” (augļkopība, stādu audzēšana), “Ragāres” (bioloģiskā lauksaimniecība, augļkopība, stādu audzēšana), “Veczemitāni” (lopkopība). SIA “SNI” un “TEZEI S” – kokapstrāde.

Uzņēmējdarbības jomā labi attīstīts tirdzniecības uzņēmumu tīkls – 19 veikali, 2 autoveikali, rūpniecības preču tirgus, 2 ielu tirdzniecības vietas). Attīstīts sadzīves pakalpojumu tīkls – 2pirtis, 4 kafejnīcas, restorāns un bistro, šūšanas uzņēmums, skaistumkopšanas salons, 7 frizieres, 2 manikīres, elektropreču remontdarbnīca un elektropreču tirdzniecības vieta, interneta salons.

Pagastā atrodas degvielas uzpildes stacija, darbojas laivu pārceltuve uz Jaunjelgavu un viesu nams “Kriķi”.

            Skrīveru un Skrīveru – 1 pasta nodaļas. Latvijas Krājbankas klientu apkalpošanas centrs.

            Pagastu šķērso šoseja Rīga – Daugavpils (A6). 2. šķiras auto ceļš Līgatne (Vidzemes šoseja) – Skrīveri (P32). 2. šķiras auto ceļi Zemkopības institūts (V918), pievedceļš dzelzceļa stacijai (V919). Dzelmes – Veckrape (V974). Dzelzceļa līnija Rīga – Daugavpils (ar stacijām Skrīveros un “Dendrārijā”).

SAIMNIECĪBAS ĪSA VĒSTURE

            I pasaules kara laikā Skrīveri atradās frontes joslā. 1915. g. tika sagrauta dzelzceļa stacija, arī citas ēkas. Agrārās reformas laikā (Rőmershof) muižu ar pusmuižām (1971 ha) sadalīja 165 vienībās (no tām 8 bija rentes mājas), Vinkelmāņa (Winkelmanshof) muižu 710 ha – 31 vienībā (10 bija rentes mājas), teritoriju ap staciju 182 ha – 320 saimniecībās. Skrīveru muižas parks un muižas centrs ieguva kultūrvēsturiska objekta statusu un nonāca Mežu departamenta pārziņā. 1926. g. uzcēla tagadējo pagasta namu. 1927. g. – tautas namu. 1932. g. – stacijas ēku. 1937. g. – pasta un miertiesas ēku. 1935. g. Skrīveru pagastā bija 497 saimniecības.; 3675 ha aizņēma aramzeme, 1312,1 ha aizņēma pļavas, 410,7 ha – meži, 39,3ha – purvs. Rudzi aizņēma 10% sējumu kopplatības, kvieši – 7,4%, mieži – 4,7%, auzas – 16,7%, kartupeļi – 6,3%, āboliņš un tīruma zālāji – 33,8%. Darbojās Zaaula spirta brūzis, gateris un dzirnavas. Kalnavekteru kaļķu ceplis, Staltmaņa un Fogeļa dārzniecības, divas maizes cepuves un 12 veikali.

            1984. g. Skrīveru pagastā izveidoti 5 kolhozi: “Dzimtā zeme”, “Parīzes komūna”, “Vētra”, Mičūrina un M. Gorkija kolhozs. 1950. g. tos apvienoja kolhozā “Zaļā zeme”.1956. g. nodibināja Skrīveru izmēģinājuma saimniecību, 1963. g. tās teritorija paplašinājās un kolhozs “Zaļā zeme” beidz pastāvēt. Izmēģinājuma saimniecība “Skrīveri”  bija Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas ZPI bāzes saimniecība. Saimniecības kopplatība 1985. g. bija 5820 ha, tā specializējās graudaugu un daudzgadīgo zāļu šķirņu sēklu audzēšanā. 1992. g. izmēģinājumu saimniecību pārveidoja par paju sabiedrību. 1999. g. – SIA „Skrīveru sēklkopības saimniecība”. 1959. g. no Rīgas uz Skrīveriem pārcēlās Latvijas ekonomikas un zemkopības ZPI. Pakāpeniski paplašinoties, institūts kļuva par galveno Latvijas zemkopības un augkopības zinātnes centru. Sevišķi panākumi gūti jaunu daudzgadīgo zāļu šķirņu izveidē. 0. gados institūta darbība sašaurinājās, to pārveidoja par Valsts bezpeļņas zinātnisko uzņēmumu „Skrīveru zinātnes centrs”.

KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS ĪSA VĒSTURE

1866. g. Klaucēnos atvērta pirmā skola Skrīveru pagastā, atvaļinātā mežkunga Dreimaņa vadībā tur divas ziemas mācījās 15 bērni, tad skolu pārcēla uz Silmicēm kur bērnus izglītoja kurpnieks Grāvītis. 1870. g. pagasts skolas vajadzībām uzcēla stāvu virs zirga pasta ēkas, bet 1878.gadā tam blakus atsevišķu koka ēku, kura 1892 gadā nodega. 1894. gadā pagasts skolai uzcēla jaunu divstāvu ķieģeļu ēku gadsimtu mijā bija vēl divas skolas- Vinterfeldē vācu kolonistu bērniem un ministrijas skola, ko uzturēja valsts (mācības notika krievu valodā). I Pasaules kara laikā sagrāva ministrijas skolu (netika atjaunota) un pagastskolu. Līdz pagastskolas ēkas atjaunošanai pirmās pakāpes pamatskolas skolēni mācījās Vecvanagos, nespējnieku namā un pagastnama telpās. 1924./25. m. g. tā kļuva par 6. kl. Pamatskolu, 1933. g. skolu nosauca pulkveža J. Zemitāna vārdā. 1947. g. Skrīveru septiņgadīgo skolu nosauca rakstnieka A. Upīša vārdā. 50. gados izveidojās vidusskola. 20. un 30. gados un padomju laikā (līdz 1959. gadam) pagastā darbojās lauksaimniecības skola.

             Skrīveru vidusskolā 2000./01. m. g. bija 779 skolēni, divas pirmskolas izglītības iestādes apmeklēja 138 bērni.

            Pagastā ir kultūras nams zālē 300 vietas), trīs bibliotēkas. Darbojas 2 kori, 2 ansambļi, drāmas kolektīvs, aušanas un floristikas pulciņš, 2 aerobikas grupas. Skrīveros atrodas rakstnieka A. Upīša memoriālā māja – muzejs, tas izveidots

1952. g., ekspozīcija atspoguļo rakstnieka dzīvi 20. un 30. gados.

VESELĪBAS APRŪPE

Pagastā strādā 2 ģimenes ārsti, 2 zobārsti, darbojas aptieka.

            1883. g. Skrīveros provizors K. Reimers atvēra aptieku. Latvijas brīvvalsts laikā pagastā strādāja rajona ārsts, 2 zobārsti, vecmāte, darbojās aptieka. Padomju laikā bija ambulance.

RELIĢIJA

Ticīgie pieder pie Aizkraukles evaņģēliski luteriskās, Skrīveru Romas katoļu un baptistu draudzes. 2001. g. Skrīveros uzcelta katoļu baznīca, darbojas baptistu draudzes lūgšanas nams.

Jaunā, Vecā un Saules kapsēta.

KULTŪRAS UN DABAS PIEMINEKĻI

Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ir Aizkraukles pilskalns (augstie kalni) ar senpilsētu.

Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Kraukļu akmens- kulta vieta pie Kaktiņiem, Aizkraukles viduslaiku kapsēta ar baznīcas vietu pie Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas ZPI. Piemiņas plāksne Latvijas Republikas armijas pulkvedim J. Zemitānam pie Zemkopības institūta dzīvojamās mājas, kur atradās J. Zemitāna vārdā nosauktā 6 klašu pamatskola.

Lejasdaugavas senlejas posms iekļauts Daugavas ielejas dabas parkā (dibināts 1987. g., no 1977. g. kompleksais dabas liegums). Tas ir nepārveidotais Daugavas posms, kas saglabājies pēc Pļaviņu HES uzcelšanas. Labajā krastā dabas parkā iekļaujas senlejas pamatkrasta stāvā nogāze līdz Dīvajas ietekai. Skrīveru apkaimē dzīvo reti dzīvnieki dižsusuri. To aizsardzībai Daugavas senlejas Ašķeres gravā 1979. g. izveidots mikroliegums. Pie Skrīveriem dabas parkā ir dabas liegums (dibināts 1999. g. , platība21 ha , no 1987. g. zooloģiskais liegums) – Latvijā vienīgais aizsargājamais dabas objekts – vientuļo bišu un kameņu atradne „Ozolkalni”. Daugavas dabas parka teritorijā aug ap 570 sugu augi, tas ir 60% no visas augavas senlejas floras.

Pagastā atrodas aizsargājamais Skrīveru dendrārijs (aizsargājams kopš 1987. g., tā kopplatība 392 ha, parka kopējā platība 16,8 ha). Tajā aug 372 introducēto koku un krūmu sugas. Dendrārija pirmie stādījumi veikti 1891. g. pēc Skrīveru muižas īpašnieka M. fon Siversa ierosmes. Līdz 1914 g. parkā jau bija izaudzēti 590 sugu koki un krūmi. Parks veidots uz trim terasēm. Pirmās terases zemākās vietas atrodas nepilnu metru virs Daugavas ūdenslīmeņa. Otrā terase – 13 m augstāk par pirmo terasi, bet trešā terase mūsu dienās ir Rīgas – Daugavpils šosejas abās pusēs, un tās pamatuzdevums ir pasargāt stādījums no ziemeļu vējiem.

Mazo upīšu rajonā izveidotas 10 takas, kas aptver pagast dabas un kultūrvēsturiskos objektus: Aizkraukles pilskalns, Kraukļakmes – sens upurakmens, A. Piegāza, J. Purapuķes un „Zaļās Zemes” pieminekļi, piemiņas plāksne J. Zemitānam, Vecais Skrīveru pagasta centrs, Skrīveru zinātnes centrs, Maizītes un Pulksteņupītes sateka. Netālu no Siversa pilsdrupām pie „Kriķu” viesu namiem izveidotas 5 dendrārija takas, kurā var apskatīt – Kalnamuižas ezeriņu ar divām salām, mežsarga Sleķera mājas drupas ar korķakoku stādījumiem, Sleķera pazemes avota gravu ar skaistām ainavām un karsta kritenēm, šajās takās varēsiet vērot ievērojama dendrologa M. fon Siversa veikumu. Taku veidošanas sākums saistīts ar A. Upīša vidusskolas fizikas skolotāja L. Antona organizēto zaļās domāšanas kustību – „Zaļais termoss”, kurā piedalījās A. Upīša vidusskolas skolēni, Skrīveru pagasta iedzīvotāji un daudzi citi Latvijas un citu valstu pārstāvji.

IEVĒROJAMAS PERSONĪBAS

J. Bankins (1831 – 1883) – skolotājs un rakstnieks, viens no pirmajiem latviešiem – skolas grāmatu autoriem.

J. Purapuķe (1864 – 1902) – rakstnieks, skolotājs.

 J. Zemitāns (1873 – 1928) – Latvijas Republikas armijas pulkvedis, LKOK, Ziemeļlatvijas armijas organizētājs un virspavēlnieks.

A. Upīts (1877 – 1970) – rakstnieks, literatūras zinātnieks, kritiķis, filoloģijas doktors; dzimis „Kalniņos”.

Reinholds J. (1882 – 1938) – vijolnieks, diriģents, komponists. 

Kalnāre I. (1918 – 1968) – rakstniece.

Rīdūzis A. ( 1918 – 1980) – skolotājs, ilggadējais Skrīveru izmēģinājumu saimniecības agronoms.

Auseklis J. (1930) – agronoms, Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu Ordeni;

Tālbergs J. (1930) – fotomākslinieks.

Antons L. (1933 – 1999) – skolotājs, apbalvots ar Trīs Zvaigžņu Ordeni; apbedīts Saules kapos.

Jansons J. (1950) – gleznotājs.

Bonāte D. (1959) – aktrise.

Lūsis I. (1969) – režisors.

Strautiņš - Beltans J. (1748 - 1813) - zemnieku brīvības cīnītājs, Skrīveru muižas Beltanu sētas saimnieks, mudinājis zemniekus stāstīt caram Pēterpilī par muižnieku pārestībām.

Vickops N. (1874 - 1929) - LKOK.

Ķevešāns K. (1886 - 1977) - LKOK.

Sīkais K. (1886 - 1953) - LKOK;miris Urugvajā.

Lavenieks J. (1890 - 1969) - Latvijas Republikas armijas ģenerālis, LKOK, apbalvots ar ārvalstu ordeņiem; miris ASV.

Liepiņš P. (1891 - 1945) - skolotājs, apbalvots ar Trīs Zvaigžņu Ordeni.

Celms J. (1895 - 1960) - inženieris ķīmiķis, LKOK; dzimis Pukutos, miris ASV.

Ozoliņš R. (1896 - 1923) - kapteinis, LKOK.

Upenieks A. (1899 - 1982) - LKOK.

Lakše H. (1900 - ?) - LKOK.

Kalniņa - Ozoliņa L. (1903 - 1934) - pianiste.

Melnmatis K. (1906 - 1991) - gleznotājs.

Krollis G. (1923) - grafiķis.

Juhņevičs H. (1928) - ilggadējs skolas direktors.

Breikšs D. (1942) - karikatūrists.

Brikmanis U. (1956) - režisors.

Lauksaimniecības zinātnieki, kuru dzīve un darbs saistīts ar Skrīveriem: 

Lielmanis J. (1895 – 1970) – agronoms, selekcionārs, lauksaimniecības zinātnieks, doktors, dibinājis Stendes selekcijas un izmēģinājumu staciju (1922. g.), graudaugu un āboliņa selekcijas pamatlicējs Ltvijā.

Upmanis V. (1899 – 1944) – agronoms, selekcionārs. Lauksaimniecības zinātnes doktors, pētījumi ziemas rapša un lupīnas  selekcijā.

Pommers P. (1904 – 1974) – selekcionārs, lauksaimnieciskās zinātnes doktors, 12 stiebrzāļu šķirņu autors un līdzautors.

Špoģis K. (1927) – lauksaimnieks, ekonomists, profesors, 1976. – 1980. g. LLA rektors, 1980. – 1984. g. lauksaimniecības ministrs, 1990. g. Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.

Brīvkalns K. (1907 - 1997) - augsnes zinātnieks, lauksaimniecības doktors, darbi zemes vērtēšanā, rajonēšanā, augsnes kartogrāfijā.

Zemīte A. (1908 - 1977) - agroķīmiķis,lauksaimniecības zinātņu doktors, prof., darbi par augšņu kaļķošanu, mēslošanu.

Kudeļņiks B. (1912 - 1999) - agronoms, lauksaimniecības zinātņudoktors, pētījis ilggadīgo zālāju zelmeņa izmantošanu.

Štikāns J. (1920) - agronoms, lauksaimniecības zinātņu doktors, pētījumi par meliorēto zemju izmantošanu.

Jansons F. (1923 - 1992) - agronoms, lauksaimniecības zinātņu doktors, pētījis āboliņa un lucernas agrotehniku, selekciju.

Anspoks P. (1923) - agroķīmiķis, lauksaimniecības zinātņu doktors, pētījis mikroelementu un minerālmēslu ietekmi uz ražu.

Grīnblats G. (1924) - agronoms, lauksaimniecības zinātņu doktors, pētījis granulēto mēslošanas ļīdzekļu efektivitāti.

Antonijs A. (1929) - lauksaimniecības zinātņu doktors.

Runce A. (1935) - agronome, lauksaimniecības zinātņu doktore, pētījumi par kultivēto pļavu un ganību ierīkošanu.